Latvieši + krievi = mīlestība

Kā teica leģendārais kaķis Leopolds davaj dzīvot draudzīgi!

Tas ir ļoti jauki, ka Aleksandram ir šāda attieksme! Es nāku no latviešu ģimenes un tajā latviešu vērtības netika īpaši godātas. Protams, noniecinātas arī netika, taču tām gluži vienkārši nepievērsa sevišķu uzmanību. Tagad esmu pieaugusi, redzu, ka jauktajās krievu/latviešu ģimenēs ir pavisam citādi - ļoti liels uzsvars tiek likts tieši uz abu tautu kultūru apgūšanu. Vecāki bērnus sūta latviešu skolās, audzina par patriotu, jo dzīvo Latvijā. Taču neaizmirst arī par otru kultūru, proti, krievu, jo arī tā ir gēnos. Tādējādi tiek izaudzināti daudzpusīgāki cilvēki un noteikti daudz atvērtāki pret atšķirīgiem uzskatiem. Prieks par Agnesi un Aleksandru un vairāk mums šādu ģimeņu! Tad arī šis jau sen apnikušais tautību naids, iespējams, beigsies.

Uzskatu, ka dzīvojot kādā valstī ilgāku laiku, tās valsts pamatvaloda ir jāmācās un jālieto ikdienā saskarsmē ar vietējiem. Es dzīvoju Čehijā un man pat prātā neienāk pieprasīt lai čehi mācītos latviešu valodu.Es esmu šeit atbraucis un man ir jāmācās čehu valoda. Un ja apprecēšos ar čehieti, tad ar viņu runāšu čehiski. Mans draugs, latvietis, apprecējās ar krievieti no Krievijas un viņi dzīvo Latvijā. Viņa sieva gada laikā iemācījās tekoši latviešu valodu un ikdienā ar latviešiem runā latviski. Un nesaskata tajā kaut ko sliktu.

Mana mamma ir igauniete, bet tēvs ukrainis. satikās viņi Odesā, aprecējās mammas dzimtajā pilsētā, bet mēs ar māsām piedzimām Latvijā. Kādā valodā mēs runājam mājās? Latviešu. Padod lūdzu, pienu! Cikos būsi mājās? Protu arī igauņu un krievu valodu, jo ar omi un babušku jau arī jāsarunājas. Nekad saviem vecākiem neesmu vaicājusi kādēļ runājam latviski, jo tas ir bijis pašsaprotami, un par to esmu viņiem pateicīga. Es eju latviešu skolā, bet apsveru iespēju studēt Igaunijā. Brīvi varu sarunāties latviešu, krievu, igauņu, angļu valodā varu lasīt tekstus un paprasīt maizi veikalā vācu un spāņu valodās. Valodas ir mana bagātība.

Esmu novērojusi, ka mums Latvijā tomēr svarīgs ir matriarhāts, jo bērni tomēr runā mātes valodā (ok, 6dienā patīkams izņēmums- Robčiks, kur kā izskatās tēvs ir savu vārdu pateicis latviski un pie tā arī paliks) Lielākoties tieši puiši pārkrievojas, nevis otrādāk, lai gan... psihologi noteikti teiktu, ka viens mīl vairāk un tas tad arī cenšas izdabāt iemīļotajam. Taču manu kolēģu un paziņu rindās krievu valodu par ģimenes valodu ir izvēlējušies puiši, kas aprecējuši Okrievu meitenes. Uzreiz jāsaka, ka viņas ir daudz atvērtākas un mīlošākas, vismaz ārēji- viņas savam vīram liek sajusties kā pasaules karalim-apjūsmo un ir sajūsmā par katru vārdu. Un tā nu Jānis, Pēteris un Juris kļūst par zaičikiem, koķikiem un mišīņkām. Un nemaz neiebilst, ka tiek dēvēti par Jaņis, Peķa un Jurij.

Radikale,tu esi parasta ku_e!tas tev par piezimi

Laikam agri vai vēlu tā plaisa parādās...

"Ģimenē runājam krieviski"- izlasot kau ko tādu, pārņem naids un gribas kliegt, ja ne darīt ko vairāk. Nožēlojami, ka latvieši ir tik gļēvi un mīkstčaulīgi, ka pieļauj šādu situāciju savā ģimenē. Tad nu nav ko brīnīties, kas notiek valstī, paši vainīgi.Bērni izaugs par latviešiem? Nez vai, drīzāk par salašņām, un tādu salašņu pilna valsts. Pēc neatkarības atjaunošanas vajadzēja visus šos iebraucēju salašņu barus deportēt atpakaļ uz дорогую родину Россию, un nebūtu šādu problēmu. Darbā ar', jauns cilvēks, kuram māte baltkrieviete, tēvs ukrainis, bet šis redz esot krievs. Atgriežoties no atvaļinājuma pie radiem Ukrianā, lamā šos par nacionālistiem. Smieklīgi, ja nebūtu tik skumji. Kā teica mana vecome, kura piedzīvoja cara laikus Krievijā, Ulmaņlaikus , vācu laikus un padomjlaikus Latvijā, - kur krievs iet pāri, tur divsimt gadus zāle neaug. Diemžēl taisnība viņai ir par visiem 100%.