Izstāstījis, ka studējis vienā laikā ar Ojāru Vācieti, Mihailu Tālu un ar Regīnu Ezeru pat vienā kursā, Dundurs atcerējās jaunību, kad spēlējis akordeonu kāzās un ballītēs: «Saēdas, sadzeras, izguļas un atkal uz šanci. Mana jaunība bija normāla piecdesmito gadu dzīve kopmītnē. Aizbrauc uz māju, atved kartupeļu maisu, žāvēta speķa gabalu un tik dzīvo nost. Ballītēs biju pirmais dejotājs, lustīgs zēns.»
Kad saruna ievirzījās par dzīves ilgumu, Dundurs teica, ka droši vien nodzīvos līdz 70 vai 80 gadiem. Bet līdz simtam? «Nē, tik daudz nevilkšu, esmu vecs nervu kamols, tās nervu šūnas man ir noārdītas cīņu laikos ar Rubiku, ar omonu un visiem pārējiem. Sirds ar’ neklapē, kā vajag… Cik es biju kaislīgs makšķernieks, kad man bija 40, 50 un vēl pat 60! Zināju visas zušu vietas Latvijas upēs, man bija speciāla karte… Manī nav miera. Visu laiku ir tāda sajūta, ka maz palicis dzīvot, bet ļoti daudz vēl kas jānokārto…» Pēc šīs intervijas Kazimirs Dundurs nodzīvoja vēl 20 gadus.