Olaine ilgus gadsimtus bija mazapdzīvots apvidus, kas robežojās ar Rīgas lauku teritoriju. Lielāka rosība tajā sākās tikai pagājušā gadsimta 50. un 60. gados, kad cita pēc citas tika celtas rūpnīcas un dzīvojamās mājas tur strādājošajiem, kas kuplā skaitā ieplūda no lielās padomijas. Ne ar ko arhitektoniski skaistu, protams, šī apbūve neizcēlās. Tipveida projekti, kurus košākus nepadarīja vienmuļā un pelēkā pagalmu «kultūra». Nekādu kultūrvēsturiski piesātinātu akcentu, ar ko atdzīvojas pat visnecilākā pilsētvide. Skaidrs, ka uz šāda fona šķiet – kāds tur muzejs?! Ko tur rādīt? Ar ko lepoties?
Muzejs arī no ārpuses nerosina iztēli un neaizķer skatienu, jo izvietots parastas tā saucamās daudzstāvu hruščovkas pirmajā stāvā, kur savulaik atradās aptieka. Tā direktors Māris Ribickis atceras, kā ar kolēģiem savulaik sēdējis pilnīgi tukšās telpās, domājot un plānojot, kā tās piepildīt. (Pašvaldība šim mērķim bija atvēlējusi 100 tūkstošus eiro.) Pirms tam muzejs bija pavisam nepiemērotā vietā, tāpēc ļoti gaidīts bija brīdis, kad pēc telpu rekonstrukcijas 2019. gada 5. decembrī apmeklētājiem durvis vēra jaunā ekspozīcija Jelgavas ielā 9. Ka to izdevās izdarīt labi, pierāda kaut vai tas, ka Olaines muzejs tika izvirzīts 2019. gada būvniecības balvai nominācijā Pārbūve. Pareizo ceļa izvēli apliecina arī muzeja akreditācija, kas 2023. gadā iegūta uz pieciem gadiem.
KŪDRAS PURVU BAGĀTĪBAS
Muzejā liela vieta atvēlēta dabas bagātībām – it īpaši kūdras purviem. Tos te sāka apgūt Latvijas pirmās brīvvalsts laikā, kad 1939. gadā nodibināja kūdras fabriku. Kādas bija algas? Zināms ir fakts, ka par vienu un to pašu darbu ražotnē maksāja atšķirīgi: vīrietim dienas maksa bija divi lati, sievietei – viens lats. Dzimumu nevienlīdzība kā uz delnas, piezīmē Ribickis.
Kūdra, kā izrādās, ir ne tikai derīgs dārzkopības un lauksaimniecības resurss, bet arī vērtīgs mākslas darbu izejmateriāls. «Tā tiek izmantota gana plaši, arī ēku apdarē, tēlniecībā un dizainā. Mākslinieka Ata Luguza veidotā skulptūra, kurā redzama ligzda ar olu, ir tam pierādījums,» teic muzeja direktors, piebilstot, ka šo mākslas darbu novērtējis arī Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs, kurš šā gada janvāra beigās viesojies Olainē.
Kūdras purviem ir vēl kāda lieliska īpašība – tie ir labi «konservatori». Tie labi saglabā organiskas vielas, tostarp koksni, augu atliekas un pat senlietas. Kāds ir muzeja vecākais artefakts? Lūk, akmens cirvis ar simetrisku apaļu caurumu kātam, ko vietējie ļaudis atnesuši muzejniekiem. Vēsturnieki apstiprinājuši, ka tas tiešām ir pieredzējis laikus pirms tūkstošiem gadu, kad pēc lielā ledus laikmeta te bija plašs ezers (tas palēnām pārpurvojās), kura krastā bija mednieku–zvejnieku apmetne.
NO SKADIŅIEM LĪDZ OLAINEI
Pagāja gadsimtu gadsimti, līdz Olaines vārds parādījās kartē – tas notika 1677. gadā, iepriekš tās vietā tiek minēts Skadiņu ciems ar septiņām zemnieku mājām. Ribickis norāda: lai gan šobrīd administratīvais novada centrs ir Olainē, vēsturiski tas atradās tur, kur šobrīd Jaunolaine. Tas arī saprotams, jo tur bija tirdzniecības ceļš, kas veda no Rīgas uz Jelgavu (vēlāk arī dzelzceļš). Un kur tad ceļš bez zirgu pasta un kroga! Mūsdienās ne no ciema, ne Olaines muižas nekas nav palicis pāri – tik vien kā daži ķieģeļi, no kuriem viens, uz kura ir Olaines vārds, nonācis arī muzeja ekspozīcijā. Kas iezīmīgi – Olaines puses zemnieki bijuši to vidū, kuri pirmie sāka izpirkt zemes no muižas. Muzejs glabā vienu no šādiem dokumentiem, kas ir ļoti svarīga laikmeta liecība. Par laiku pirms Pirmā pasaules kara un karā vēsta arī vietējā rakstveža piefiksētie notikumi, ko viņš ierakstījis Bībeles aizmugurē.
Vietu iezīmē arī personības, un Olainē tāds bija Voldemārs fon Knīrīms, kurš Pēternieku muižā izveidoja un vadīja Rīgas Politehniskās augstskolas pētījumu saimniecību, bet 1912. gadā nodibināja Purvu kultūru pētniecisko staciju. Nevar nepieminēt arī literatūrkritiķi Teodoru Zeifertu, kurš Olaines draudzes skolā strādāja par skolotāju. Viņa Latviešu rakstniecības vēsture joprojām ir nozīmīgs informācijas avots.
KARA ATSKAŅAS
Un kur tad nu bez kariem! Tie Olaines pusi nav saudzējuši. Sākot ar Lielo ziemeļu karu un tam sekojošo mēri. Pēc tam Pirmais pasaules karš, pēc kura apdzīvotā vieta, tostarp pagasta nams, baznīca un skola, tika nolīdzināta līdz ar zemi. Un kara mantojums joprojām ik pa laikam par sevi atgādina. Ribickis rāda nesen ierīkoto stendu, kurā ir Pirmā pasaules kara laika priekšmeti. Te arī zināms lepnums, jo vienu no tiem – maciņu – pats atradis. Tajā iekšā bija kulons, kuru atverot uz īsu brīdi bija redzams sievietes portrets ar īsi apgrieztiem matiem. Tāpat tajā bija pašgatavots gredzens, sīknauda, zelta laulības gredzens, kurā bija iegravēts: Isolde 10.10. Kas ir zīmīgi – viņš šo maisiņu atradis 2010. gada 10. oktobrī, tātad tieši 100 gadus pēc minētā datuma.
Runājot par atradumiem, Ribickis stāsta, ka šogad aprit desmit gadi, kopš muzejs rīko akciju Arheoloģiskā izpēte. Īpaša pievienotā vērtība esot jaunieši, kas tajā visā piedalās. Vēstures avotos rakstīts, ka 1915. gada oktobrī te atradās 48. Sibīrijas strēlnieku pulks un te celtas aizsargbūves. To apliecināja arī jauniešu atrastais karavīra cimds, kas ir liels retums. Meitenes, divas nedēļas pie tā strādājot, cimdu restaurēja tik labi, ka tas bija liekams vitrīnā. Ir arī citas lietas, kas piederējušas karavīriem, – piemēram, zīmuļu turētājs, patronu čaulīte, kurā ielikti zirgu astri un kura acīmredzot lietota kā skūšanās piederums.
Taču lielākais lepnums muzeja direktoram ir strēlnieku krūšu nozīmes. Lūk, šo iedāvājusi olainiete, kuras tēvs cīnījās strēlnieku pulkos. Izrādās, ka viņa brālis bija rakstnieks Kārlis Štrāls, kurš uzrakstījis Pirmajam pasaules karam veltītu grāmatu Karš, kas ir ne mazāk spilgta tā laika liecība kā Aleksandra Grīna Dvēseļu putenis. Ribickis vērš uzmanību, ka vienai zīmotnei cariskās Krievijas ērglis ir novīlēts, tādējādi parādot savu attieksmi pret impēriju. Un, protams, īpašs prieks par Lāčplēša Kara ordeni, kas nebūt nav katra muzeja krājumos.
No iepriekšējās ekspozīcijas mantojumā nācis Raimonda Valtera veidotais makets, kurā uzskatāmi parādīts, kā varēja izskatīties frontes līnija – tajā ir gan ierakumi, gan dzelzceļa līnija un šoseja, gan ēkas un vides reljefs, gan arī smalki izkrāsotas karavīru figūras.
RŪPNIECĪBAS UZPLAUKUMS
Sava vieta atvēlēta starpkaru periodam. Starp priekšmetiem acs aizķeras aiz Jāņa Grimsona Olaines skolas liecības, kurā, starp citu, vērtēta ne tikai uzvedība un kārtība, bet arī tīrība. Otro pasaules karu skaudri raksturo karagūstekņu nometnē ieslodzītā zīmējumi. Ir zināms, kur šī vieta atradās – starp Jelgavas un Kūdras ielu.
Un, protams, pēckara gadi, kad Olaine sāka augt, no strādnieku ciemata topot par pilsētu 1967. gadā (iedzīvotāju skaits 1989. gadā sasniedza 15 tūkstošus). Padomju gados te uzbūvēja vairākas rūpnīcas: līmes, plastmasas pārstrādes, ķīmisko reaktīvu (Biolars), farmācijas (Olainfarm). Ieskatu ķīmijas pasaulē gan lielāki, gan mazāki apmeklētāji var gūt vēl atsevišķā telpā, kas iekārtota ķīmijas laboratorijas formātā. Dažādi digitāli risinājumi, pat ar Billijas Ailišas animācijas tēla palīdzību, rosina pārbaudīt un papildināt zināšanas šajā tik sarežģītajā un aizraujošajā pasaulē. Neliela priekšmetu ekspozīcija rāda Olaines rūpnīcas ražojumus (ir zināmi to autori), ko savulaik noteikti esam lietojuši savā ikdienā, piemēram, plastmasas spainis vai lejkanna. Var arī ielūkoties dokumentālo filmu kadros, lai uzzinātu, kā tapa Olaine, tostarp, kā tika celta Olaines 1. vidusskola (uz tās jumta 1989. gadā tika pacelts sarkanbaltsarkanais karogs – tas piefiksēts fotogrāfijā, kas nu savu vietu arī radusi muzejā).
Kā ir ar priekšmetu restaurāciju? Pašu štatā gan šāda speciālista nav, bet izmantojot Zemgales Restaurācijas centra pakalpojumus Jelgavā. Iespēju robežās tas tiek darīts. Ekspozīcijā nesen atgriezies pulkstenis, kuru restaurējot atklājies, ka tam ir arī melodija. Drīz sociālajos tīklos būšot videorullītis ar pulksteni un to, kā tas skan, sola muzeja direktors.
DAUDZVEIDĪGS KRĀJUMS
Pērn muzejs svinēja savu 30. jubileju. Lai to atzīmētu, pie sienas tika izvietotas četras planšetes, kas rāda, kā tas ir attīstījies šajos gados un kādi cilvēki to veidojuši. To, ka darīts ir daudz, var redzēt atvērtā tipa krājuma telpā. Maz ir to, kam te bijuši senči vairākās paaudzēs, atzīst Ribickis. Viņš, izrādās, ir viens no šiem retajiem iedzimtajiem, kuram saknes Olaines pusē iestiepjas līdz pat XIX gadsimta vidum. Olainē pamatā dzīvoja un dzīvo dažādu tautību un kultūru ļaudis, un to apliecina arī priekšmeti, kas izvietoti plauktos un pie sienām. Viņš vērš uzmanību uz vienu no plauktiem, uz kura ir interesanta pudelīte ar dzeltenas krāsas šķidrumu. Ar ko tā ievērojama? Arheoloģiskās izpētes laikā noskaidrots, ka tur ir 10% opija šķīdums, kas savulaik tika izmantots īslaicīgai sāpju remdēšanai, bet tā lietošana radīja atkarību.
Krājumā ir arī mākslas priekšmeti. Viena glezna tieši šobrīd atgriezusies no restaurācijas. Tā pieder Olaines mākslinieka Andra Rumpētera otai. Viņš savulaik strādāja Plastmasas pārstrādes rūpnīcā par noformētāju un, kā skaidro Ribickis, ir visai neordināra un pretrunīgi vērtēta personība. Tā kā Rumpēterim šogad tiek svinēta 90. jubileja, Muzeju naktī paredzēts atvērt viņa gleznu izstādi (Olaines muzejam pieder lielākā viņa darbu kolekcija). Šādiem mērķiem muzejam ir arī atsevišķa telpa, kur šobrīd ir skatāmi Olaines mākslas skolas audzēkņu darbi. Izstādes te veido dažādas – gan izmantojot savus, gan arī citu muzeju un privātkolekcionāru krājumus. Iespējams, viena no kolorītākajām tika sarīkota 2021.–2023. gadā – tad te bija apskatāma Olainfarm valdes priekšsēdētājam Valērijam Maliginam veltīta izstāde. No tās šobrīd palicis vien lāča izbāzenis – to kādreiz Maligins nomedījis Kamčatkā, bet tagad tas apsargā muzeja ieeju.
BLOKMĀJU STĀSTI
Pārmaiņas gaida arī istabu, kura šobrīd iekārtota padomju laika stilistikā. Tā kā logs iziet uz daudzdzīvokļu mājas pagalmu, tiešām rodas izjūta, ka noticis ceļojums pagātnē. Īpaši jauniešiem esot interesanti uzzināt, kā dzīvoja vidusmēra olainietis pagājušā gadsimta 70.–80. gados. Viņiem pārsteigums ir arī tā laika Google – enciklopēdiju sējumi grāmatplauktā. Šā gada maijā šī telpa tiks pārveidota – kāda tā būs, pašiem jābrauc un jāskatās rezultāts, aicina Ribickis.
Šā gada plānos ir arī audiogida pakalpojuma ieviešana, kurā būs ne tikai valodu izvēle, bet ierunāts teksts gan bērniem, gan cilvēkiem ar īpašām vajadzībām (vieglajā valodā). Muzejā cer, ka apmeklētāji to novērtēs un pēc tā būs pieprasījums.
Runājot par padomju laika arhitektūras mantojumu, muzeja direktors vēl aicina izstaigāt ar karti arī pašu Olaini. Kāpēc? Ar Valsts kultūrkapitāla fonda (VKF) atbalstu izveidots īpašs maršruts Blokmāju stāsti, kas apvieno deviņus pieturpunktus, ko katrā vietā apzīmē grafiski apdrukāta plāksne uz mājas sienas un kas skenējama, izmantojot viedtālruni un lietotni Overly. Pastaigā ar videomateriāla palīdzību ir iespējams uzzināt pazīstamu cilvēku, piemēram, mūziķa Chris Noah, stāstus par dzīvi daudzstāvu namu Olainē.
MILITĀRAIS TŪRISMS
Tuvākajā nākotnē papildu telpas muzejam nav paredzētas. Teorētiski šim uzdevumam varētu kalpot vecās skolas ēka Jaunolainē Zeifertos. Bet ir jau vēl āra vide, kurā būtu iespēja paplašināties. Taču tam vajadzīgs finansējums. Patlaban netālu no muzeja ir ierīkota āra ekspozīcija militārā tūrisma ietvaros, kas stāsta par Pirmā pasaules kara notikumiem Olaines pusē. «Esam koncentrētā veidā satilpinājuši lielu informācijas daudzumu, pasniedzot to ar vizuāliem elementiem,» uzsver Ribickis. Lai to izveidotu, tika veikta pamatīga arheoloģiskā izpēte, vākta informācija par nostiprinājumiem, kas atradās netālu no muzeja. Ar VKF un Lauku atbalsta dienesta finansējumu ekspozīcija tapa divos posmos (no 2017. līdz 2021. gadam), izveidojot izziņas maršrutu. Tas dod iespēju ar laika distanci ielūkoties vairāk nekā simt gadu tālā pagātnē, kad tur bija izvietojusies krievu armijas aizsardzības līnija. Par to liecina ne tikai reljefs un artilērijas šāviņu izrautas bedres, bet arī blindāža un zemnīca, šaujamtorņa fragments, 1902. gada parauga krievu armijas vieglā lauku tipa lielgabala kopija.
Papildu informāciju var gūt arī stilizētajā dzelzsbetona skapī vitrīnā, kurā var aplūkot izrakumos atrastos priekšmetus. Ekspozīcijā ir arī krievu armijas artilērista formastērpa reprodukcija. Ir padomāts par vides pieejamību: ir ne tikai audiogids, bet izveidots arī šīs vietas taktilais makets un seši stendi, kurā informāciju var iegūt arī Braila rakstā.
ĪPAŠA PIEMIŅAS VIETA
Ir arī ierīkota piemiņas vieta Brīvības cīņu un Pirmā pasaules kara varoņiem, jo te 2019. gada novembrī trīs dienas notika sīvas kaujas starp Bermonta armiju un 6. Rīgas kājinieku pulku. Karoga turētājs arī ir mākslas darbs – to darinājis metālkalējs Jānis Vaivods. Nu tā ir kļuvusi par vietu, kur olainieši var 11. novembrī godināt kritušos un nolikt svecītes par godu viņiem. Pērn te sarīkota arī kauju rekonstrukcija starp Latvijas aizstāvjiem un bermontiešiem.
Prieks redzēt, ka šī vieta ir cilvēkiem vajadzīga, arī jauniešiem (Olainē aktīvi darbojas jaunsargi), jo tad saproti, ka tavs darbs nesis augļus, atzīst Ribickis. No prognozēm par maršruta paplašināšanu gan muzeja direktors atturas, jo jau esošā uzturēšana «nav lēts prieks». Ir gan paredzēts ierīkot apgaismojumu un vēl citi uzlabojumi. Tā kā objekti un taka, kas ved pie tiem, ir veidoti no koka, ik gadu nākas daļu no tiem atjaunot, bet, lai šī vieta netiktu sapostīta, ierīkota videonovērošana, lai pašvaldības policijai būtu vieglāk to uzraudzīt.
Uz jautājumu par muzeju nākotni Ribickis atbild optimistiski: «Mana pārliecība ir tāda, ka muzeji ir un būs vajadzīgi. To uzdevums ir ne tikai vēsturisko liecību saglabāšana nākamajām paaudzēm, bet arī izpēte, informācijas apstrādāšana un tālāknodošana sabiedrībai saprotamā valodā. Tā kā esam arī mākslas muzejs, tad arī šo aspektu izkopjam un piedāvājam dažādas maināmās izstādes.» Viņš ir pārliecināts, ka sabiedrība nāks uz muzeju, ja tajā būs interesanti stāsti un interesants cilvēks pretī. Tāpēc – lai arī dažādi digitālie rīki var būt labs papildinājums informācijas pasniegšanai, tomēr gudru, zinošu un asprātīgu gidu aizstāt ar tiem nevar. Svarīgi, lai ir laba un radoša komanda, un Olaines muzejā, kurā ir pieci darbinieki, tāda esot. Šobrīd vēl pietrūkst sestā – vēstures speciālista, kurš palīdzētu tieši izpētes darbā.