Latvijai vajag: Bohēmu

Bāru tūre bija mēģinājums tradicionālos Prozas lasījumus iepakot citādi. Iepazīstoties ar pasākuma programmu, organizatoru apņemšanās katra bāra apmeklējumam un rakstnieka lasījumam veltīt vien pusstundu gan šķita pārdroša. Taču tūres organizatori riskus nesaskata, jo esot plāns vadīties pēc plāna. Turklāt Ilmārs Šlāpins neslēpj, ka autori, jo īpaši prozaiķi, arī mēdz savus tekstus lasīt garlaicīgi. Ir, protams, izņēmumi. Viņš atceras, ka, piemēram, Pauls Bankovskis savu stāstu Kross reiz kādā no Prozas lasījumu pasākumiem esot lasījis pat skrienot. Taču tas drīzāk vērtējams kā izņēmums, tāpēc regulāra vietas maiņa varētu pat nākt par labu sekmīgai darbu uztveršanai.

 

Mākslinieki bāros rada tādu romantizētu priekšstatu par savu darba ikdienu. Arī daudz piesauktā bohēma tiek atsevišķi pētīta, un šodien mēs zinām daudz gan pierādāmu, gan ne tik pierādāmu stāstu par radošu personu ekskursijām, mīļākajām kafejnīcām, saviem galdiņiem utt. Sen gan pagājis laiks, kad bāri un kafejnīcas līdztekus lielajiem bulvāriem tika izmantoti kā vieta publiskajai sfērai. Taču savulaik, piemēram, Žans Pols Sartrs savu eksistenciālisma manifestu esot uzrakstījis un nolasījis tieši kafejnīcā.

 

Veicot nelielu aptauju, gan noskaidroju, ka tā gluži nav. Arī Ilmārs Šlāpins, lai gan pats neesot aktīvs bāru dzīves piekopējs, dzirdējis, ka cilvēki šāda veida pulcēšanos nav pavisam atmetuši. Mainījušies gan paradumi. Piemēram, viņš redzējis nepilngadīgus jauniešus Kaņepes Kultūras centrā čalojam un malkojam dažādas interesantas limonādes.

 

Līdz ar kampaņas Es esmu introverts! vēstījumiem gan beidzot ir atļauts lepoties ar latvisko vienpatību. Vai tas nav pretrunā ar mudinājumu tagad visiem kopā apstaigāt Avotu ielas apkaimes bārus un ļauties prozai? Jo skaidrs, ka tad taču ir arī jāsocializējas! Šlāpins atgādina, ka, pirmkārt, klasiskais priekšstats par bohēmu ir saistīts vairāk ar māksliniekiem, nevis literātiem. Arī rokmūziķiem. Taču viens no Bāru tūres iedvesmas avotiem ir stāsts par to, kā Aleksandrs Čaks, nolīgdams ormani, apbraukājis Marijas ielas krogus. Ar šo pusi saistīti esot Satori.lv pirmsākumi – bijusi literātu grupa, kurā ietilpis arī Marts Pujāts, Reinis Tukišs un Nils Sakss un kuri staigājuši pa Marijas ielas erotiskajiem saloniem, dzerot alkoholiskos dzērienus šo salonu bāriņos. "Tā ka latviešu literātiem doma par pastaigu pa bāriem vienmēr ir bijusi kārdinoša," secina Šlāpins un vienlaikus gan piebilst, ka, viņaprāt, mūsdienās leģendām apvīta vairāk ir Avotu ielas bāru apkaime.

 

 

Vietā, protams, jautājums – vai rakstnieku un mākslinieku pastaigas pa bāriem kaut kā atšķiras no pārējo cilvēku izklaidēm? Šlāpins, tiekoties ar dažādiem autoriem, ievērojis, ka biedrošanās, jo īpaši dzejnieku starpā, tomēr ir vajadzīga. "Šādi veidojas neformālas literātu kopas, kas iejūtīgi un uzmanīgi seko cita citas daiļradei un runā par to," klāsta filozofs un piebilst, ka prozas autoriem tas varbūt ir nepieciešams mazāk, jo viņu darbs ir saistīts ar tik tiešām introvertu dzīvesveidu – būt ilgstoši vienatnē ar datoru. Taču "iziešana ārpus no šīs askētiskās nodarbes, no šīs celles, kurā rakstnieks raksta, ir spilgts kontrasts. Tu pēkšņi esi sabiedrībā. Un dzīve tādos kontrastos ir arī radošumu veicinoša". Turpretim monotona, pelēka un neinteresanta dzīve nomācot vēlmi izpausties radoši.

 

Man gan radies priekšstats, ka mūsdienu rakstnieki ikdienā strādā reklāmas aģentūrās vai raksta tekstus žurnāliem un stāsti top no darba brīvajā laikā. Līdz ar to – kāda tur celle un nepieciešamība pēc bāriem? Šlāpins iebilst, sakot, ka šis laiks jau arī pagājis. Tagad gana daudz rakstnieku Latvijā rakstīšanu var saukt arī par savu pamatnodarbi. "Rakstīšana tomēr ir nopietns, laiku prasošs darbs. Iespējams, uz iedvesmas viļņa var uzrakstīt vienu grāmatu, taču, ja grib ar to nodarboties nopietnāk, tam ir nepieciešams arī laiks," novērojis Bāru tūres organizētājs.

 

 

Taču ir vēl mūžīgais jautājums – ar ko bohēma atšķiras no parastas dzeršanas? "Tā ir iespēja izmainīt apziņas stāvokli, un mākslinieki kaut kādu iedzimtu vai iegūtu īpašību dēļ to prot izmantot," domā rakstnieks un piebilst, ka "ar bohēmu gan tiek saprasts arī tāds ilgstošs dzīvesveids, no kura cilvēki nevar iziet ārā un ir tur gadiem. Tas, protams, ir gan bīstami, gan mazina šī paņēmiena efektivitāti". Lūk, mēs esam noskaidrojuši, ka bohēma var veicināt radošumu, taču tai ir arī blaknes. Ko darīt? Šlāpins rosina legalizēt marihuānu. Jo īpaši medicīnisko, citādi alkohols un cigaretes var ātri vien sabeigt autoru trauslo organismu.

Kaut kādā ziņā autoru biedrošanos sekmē arī valsts, atbalstot Rakstnieku un tulkotāju māju Ventspilī un Rakstnieku savienības vasarnīcu Dubultos. Dzīvošanu šādās radošajās rezidencēs gan būtu pārdroši salīdzināt ar bohēmu bāros, jo cilvēki uz tām brauc realizēt konkrētu ideju un strādāt. Taču vienlaikus, kā uzsver Šlāpins, tā arī ir tāda mākslīga pasaule, kas ļauj izrauties no ikdienas rūpēm.

Atsevišķos gadījumos pēc bohēmas nākas sastapties ar paģirām. Taču arī tām, pēc Šlāpina domām, var būt pozitīva ietekme uz radošo darbu. Proti, paģiras radot kritisku noskaņojumu pret savu darbu. Vai arī, ja autoru nomāc pašpārmetumi par iepriekšējā vakara izdarībām, viņš ir spiests izdarīt ko labu. Piemēram, uzrakstīt dzejoli.

 

---

Ar savas valsts simtgadi lepojamies un pamazām jau esam sākuši dzīvot lielo svinību gaidās. Bet ko mēs vēlētos, ja simts kūku vietā Latvijas dzimšanas dienā tuvākā vai tālākā nākotnē varētu piepildīt arī simts mūsu valsts vēlēšanās? Žurnāls SestDiena rubrikā Latvijai vajag sarunājas ar visdažādākajiem cilvēkiem no hipstera līdz ministram, mēģinot noskaidrot, ko Latvijai visvairāk vajag.