Tikai tagad viņa lutina nevis fanus, bet tos cilvēkus, par kuriem visi jūsmo, kad viņi ir slaveni, bet vēlāk neizbēgami aizmirst. Jau kopš 1991.gada Semjonova kā Uļas fonda — Latvijas olimpiešu sociālā fonda — priekšsēdētāja vāc naudu veco olimpiešu atbalstam. «Tā varbūt ir pat lielāka vērtība nekā spēle,» kādreizējās komandas biedrenes pašreizējo darbību augstu novērtē TTT bijusī kapteine Dzintra Grundmane. Treneris Andris Purkalns piebilst: viņa var dzīvot tāpēc, ka viņa ir vajadzīga. Rūpes par «maniem bērniņiem», kā Semjonova dēvē fonda atbalstītos cilvēkus, neļauj domāt par pašas vainām.
Liels cilvēks visās nozīmēs, — tā 210 centimetrus garo 58.izmēra pēdas īpašnieci vērtē viņas laikabiedri, bez lielas šaubīšanās apliecinot, ka savas karjeras laikā Uljana Semjonova bija pasaules labākā centra spēlētāja. Viņas iesaistīšanās TTT komandā 1968.gada sezonā konkurentiem bija auksta ūdens šalts. Kad sieviešu basketbolā sāka parādīties «Semjonovai līdzīgās» virsdivmetrinieces, ātri pieklusa arī nelabvēļu runas par to, ka Uļas vienīgā priekšrocība ir garais augums — uz citu garo fona beidzot varēja novērtēt Uļas spēku. «Pie viņas kustīguma un basketbola ožas Uļa būtu varējusi būt 15 centimetrus īsāka un tik un tā būtu ļoti labs centrs,» saka sporta žurnālists Guntis Keisels.
Tagad, vaicāta, vai ir domājusi par to, kā būtu varējis izvērsties viņas dzīves gājums, ja viņa nebūtu sākusi trenēties basketbolā, bet turpinājusi bēgt mežā, kā to darīja 13 gadu veucmā, ieraugot, ka viņas dzimtajām Daugavpils rajona Medumu pagasta Paberžu mājām tuvojas vervētāju ekspedīcija, Uļa atsaka: «Vienalga, agrāk vai vēlāk es to pati būtu apzinājusies un gājusi uz basketbolu. Konkursus sludināja katru gadu, ja es nebūtu tikusi basketbolā 13 gados, varbūt būtu sākusi 16 gados. Bet — jo ātrāk, jo labāk. Sportu es mīlēju, savā pagasta skolā nodarbojos ar citiem sporta veidiem. Sports man nebija svešs.» Kad meita devās prom uz Rīgu, māte viņai lūgusi vienu: «Meitiņ, iemācies runāt latviski!» Uļu Latvijas basketbolam ir mēģinājuši nozagt Krievijas komandu treneri, un spēlēt ārzemēs viņai piedāvāja jau 21 gada vecumā, taču šodien mūsu titulētākā sportiste saka: nevienu mirkli nenožēloju, ka nekur neaizbraucu. Biju, esmu un palikšu Latvijas patriote.
Visu rakstu par jubilāri Uljanu Semjonovu lasiet jaunākajā Sestdienā!