Jau bērnība Sigitai pagāja Meža skolā Rankā, kur tēvs Severīns Freimanis, mežinieks trešajā paaudzē, bija 13. LPTV (lauku profesionāli tehniskās vidusskolas) direktors. Līdz tam jauno speciālistu ģimene bija mētāta no Ventspils līdz Ludzai, kamēr piestāja savā "laimes ostā" – vismaz Sigitas atmiņās Ranka ir idille.
"Trīs ģimenes dzīvojām Rankas muižas dārznieka mājā. Barojām stirnas, caunu, nesām ēst meža zvēriem. Mamma pasniedza dendroloģiju un entomoloģiju, tētis mācīja par motorzāģiem un medniecību, vadīja medību pulciņu – jau pavisam maza vēroju, kā puiši taisa patronas, ber šaujampulveri. Mamma veda pārgājienos uz mežu, uzaugu ar silpurenēm, vizbulītēm, zeltstarītēm, ar dabas mošanos pavasaros un ogu, sēņu pārbagātību rudeņos. Mūsu īpašais brauciens mašīnas kravas kastē bija pēc lācenēm, katrai spainītis rokā un 30 lāceņu zaptes burciņas ik vasaru – tā garša ar visiem kauliņiem starp zobiem ir manas bērnības laimes sajūtas iemiesojums!" Sigita dalās atmiņās, kur būšana dabā organiski kļuvusi par pilnvērtīgas dzīves stūrakmeni.
SMARŽAI PA PĒDĀM
Sigita uzskata, ka dzīve ir viena liela likumsakarība, ko veido gan paša cilvēka izvēles, gan neizskaidrojama notikumu plūsma, kas it kā mētā un purina, tomēr aiznes īstajā virzienā. Viņa nemeklē pati, bet ļauj, lai dzīve pagriež, aizvirza un maina. Varbūt tāda uzticēšanās dzīves plūdumam arī ir dabiska un dabā noskatīta?
"Nebiju jau pilnīgs meža bērns. Ļoti labi dziedāju! Kad uzcēla jauno skolu, gāju pie tēta un grāmatvedēm, mācīju visiem dziedāt un liku atzīmes. Jau Lizuma bērnudārzā pedagogi teica, ka man jāmācās spēlēt vijoli, bet vecākiem nebija iespēju mani izvadāt, jo tuvākā mūzikas skola bija Gulbenē. Pirms vispārizglītojošās skolas man, kā visiem bērniem, bija jādodas uz redzes diagnostiku pie ārsta. Tur pateica: tam bērnam vajag brilles! Man gan likās, ka visu redzu, bet brilles man tomēr izrakstīja. Man tās nepatika, bieži aizmirsu uzlikt, līdz trešajā klasē noņēmu un pateicu, ka man tās nevajag. Visi ātri aizmirsa, ka man vispār tādas bijušas. Paldies vecākiem, kas nespieda!"
Sigitai bija desmit gadu, kad viss mainījās un viņa no brīvās lauku dzīves nokļuva pilsētā. Tā bija Kuldīga, kas joprojām ir viņas mājas un kur viņa aizvien strādā meža labā – nu jau ceturtajā paaudzē.
"Par pārcelšanos sākumā biju ļoti noskumusi. Negribēju prom no draugiem un ierastā dabas ieloka, taču Kuldīgā vecākiem bija iespēja nodarboties ar zinātnisko darbību – tur tika veidota 2. pakāpes priežu sēklu plantācija, kur abiem tika piedāvāts interesants darbs. Paralēli tēvs izveidoja čiekuru kalti Rendā, kas darbojas joprojām. Nokļūstot Kuldīgā, bēdāties nebija laika. Uzreiz iestājos mūzikas skolā, dziedāju, mācījos vijoles spēli, bija jāiedzen nokavētais. Mamma bija no Vārmes, viņa priecājās būt tuvāk dzimtajām vietām un ģimenei. Man tika relikvija – muzicēju ar sava vectēva vijoli, īstu, senu instrumentu no XIX gadsimta vidus, kas bija piederējis viņam – cilvēkam, kas uzcēla un vadīja Vārmes aptieku, vijoli spēlējot savam priekam. Man arī patika. Ļoti! Pat iedomājos, ka varētu kādreiz spēlēt simfoniskajā orķestrī, taču vijoles skolotāja pateica, ka man neesot "labas rokas". Jau tad sapratu, ka mūzika būs mans hobijs dzīvē, bet kļūt es gribēju vai nu par režisori, vai skolotāju, tikai nespēju izvēlēties – latviešu valodas vai matemātikas? Vienīgais, ko šajā laikā deklarēju un skaļi paudu, – mežā es nestrādāšu nemūžam!"
Ne Sigita vienīgā, kas jaunības dumpīgumā gribēja saraut dzimtas tradīcijas, tomēr dzīves dabiskais plūdums visu nolika pa vietām. "Astoņpadsmit gadu vecumā man bija jāoperē balss saites, biju tās pārpūlējusi. Profesore Zaķe pateica: meitēn, nekāda darba auditorijas priekšā! Tā pagaisa sapnis par skolotājas profesiju. Biju pārdomās par nākotni, kad draudzene paaicināja sev līdzi uz Jelgavas Lauksaimniecības akadēmiju. Viņa gribēja tur stāties un brauca uz atvērto durvju dienām Meža fakultātē. Tikai viņas lūguma dēļ turp devos un jā – mainīju domas. Visvairāk mani uzrunāja netveramais. Koksnes smarža! Man tā uzreiz uzvēdīja ko patīkamu, drošu, mīļu. Likās, visas telpas tur smaržo pēc mammas, tēta, bērnības, pēc visa labā un skaistā. Nevarēju pretoties. Tagad man šķiet, ka tā bija mežsaimniecības dvēsele, kam sekoju intuitīvi, ne ar prātu. Tā ir, ka es likteni tveru pēc sajūtām. Jelgavā sekoju smaržai! Žēl, ka pēc eiroremonta tā ir beigusies."
Taču Sigitai ir palikusi profesija, kas dod ne tikai iztiku un pārticību, bet arī gandarījumu un radošu piepildījumu. Strādājot ar mežu un mežam, viņa kļuva arī par režisori un skolotāju, jo tieši to iemieso viņas sirdsdarbs – Meža ABC.
"Tātad dziļi, dziļi tā profesija manī bija. Visas! Nonākam tur, kur jānonāk, tikai jaunībā bieži to nesaprotam. Dievam bija savs plāns, kā pasaulē palaist Meža ABC un arī mani nolikt laimīgajā vietā. Par profesijas izvēli priecājos arvien biežāk, jo īpaši kovida laikā. Mums nemainījās un neapstājās nekas, mežā un savā darbā bijām brīvi."
DABISKĀ NEPAKĻAUŠANĀS
Kad Sigita iniciēja un sāka producēt, organizēt, radoši un praktiski vadīt skolēnu iepazīstināšanu ar mežu pavasara vērienīgajā pasākumā Kuldīgas mežos, pašas bērni vēl bija mazi un dabiski iekļāvās gan mērķauditorijā, gan radošajā komandā – mazo dvīņu zīmējumi joprojām rotā viņas darba telpas un uzdod filozofiskus jautājumus par dabas un cilvēku attiecībām. Kāpēc egle smaida? Jo sagaidīja savu vāveri! Kāpēc putniņi lido ar naģenēm galvā? Viņiem saule tuvu! Kāpēc tu to redzi, bet citi ne? Tāpēc, ka es māku būt egle un putns...
"Izejas punkts bija 2003. gada starptautiskā mežsaimniecības un kokapstrādes izstāde Mežs un koks Ķīpsalā, kas manī izraisīja pretestību. Sapratu – par dabu jārunā dabā, ne slēgtā telpā! Telpa ir mēma, kamēr mežs ir dzīvs, tas runā un sarunājas. Zaļā dzīvība ir tur! Gāju pie virsmežziņa Jāņa Iesalnieka, dalījos sajūtās, teicu, ka varētu to visu organizēt brīvā dabā. Viņš bija brīnišķīgs priekšnieks. Teica: ja uzņemies, tad uz priekšu, mēs tevi atbalstīsim! 2005. gadā izveidoju pirmo pasākumu Kuldīgas virsmežniecībā, kur līdzdarbojās apmēram 50 meža nozares cilvēku. Tagad pasākumā jau ir iesaistīti vairāk nekā 500 kolēģu no visas Latvijas – viss izauga ģeometriskajā progresijā."
Pasākuma mērķauditorija ir bērni un ģimenes, to iepazīstināšana ar procesiem dabā un visiem ar mežu saistītajiem darbiem, profesijām – tas notiek artistiski un ar izdomu. Kokrūpniecības federācijas viceprezidents Kristaps Klauss šo pasākumu pat nosaucis par "meža nozares dziesmu svētkiem", jo tieši te satiekas kolēģi, notiek enerģijas apmaiņa pašu starpā un ar bērniem. Speciālisti saprot pasākuma nozīmi, kas ir fundamentālas zināšanas pastāstīt viegli, bet pamatot no zinātniskā un praktiskā skatpunkta. Te bērniem ļauj visu uzzināt un izmēģināt pašiem, pat iekāpt lielajā traktorā vai ar čiekuriem naudas vietā izspēlēt cirsmu izsoli. Te ir amplitūda no dabas sajušanas emocionālā līmenī līdz iepazīstināšanai ar praktisku darbu. Mežinieki cer, ka caur šo pasākumu piesaistīs nozarei gudrākos bērnus, tos, kas mežu mīl no bērnības.
"Kad dvīņiem bija deviņi gadi, pēc Meža ABC pasākuma viņi apķērās man ap kaklu, un dēls teica: mammīt, šī bija laimīgākā diena manā mūžā! Tas bija vislielākais man pasniegtais ordenis – bērnu novērtējums! Tad es domāju, kāpēc arī citiem bērniem nedāvināt laimīgāko dienu mūžā?" pasākuma turpmākās rīkošanas motivāciju atminas Sigita. Kā četru bērnu māmiņai viņai iedvesmas dabas iepazīšanas rotaļām netrūkst, taču tieši bērni veduši arī vēl dziļāk – tur, kur bezbēdība beidzas.
"Vienai no mūsu atvasēm bija seši gadi, kad bija skaidrs: bērns neaug. Trūkst augšanas hormona. Mums bija jāpieņem lēmums – iniciēt to mākslīgi vai paļauties uz dabas spēku. Ļoti smaga izšķiršanās un atbildība – vai bērns dzīvos pilnvērtīgu dzīvi. Jā, dzīvības un nāves jautājums! Kā cilvēks, kas cieši saistīts ar dabu, es centos uztvert tās zīmes. Intuīcijai pieslēdzās veselais saprāts un apziņa, ka dabā ir viss, kas cilvēkam vajadzīgs, tikai jāmāk atrast pareizo. Jā, es sajutu pretestību pret oficiālās medicīnas spiedienu, intuitīvu nepatiku pret ārstes vienkāršoto uzstādījumu: "Māmiņ, jums ir jāšpricē, nav variantu!" Domāju, kā tas būs – bērns vakarā gaida pasaku, bet tev jāiet ar šprici... Nē! Varbūt labāk stimulēt organismu, lai tas pats ražotu trūkstošo hormonu? Mana dzīves filozofija liek paļauties uz dabu, meklēt alternatīvu industrijai. Kāpēc organismam dot gatavu mākslīgu hormonu, ja augšana ir dabisks process? Toreiz atradu izeju Austrumu medicīnā, augšanu stimulēja kāds Tibetā uz augu bāzes sagatavots līdzeklis. Tas apstiprināja pārliecību: viss, kas vajadzīgs tavam ķermenim, aug dabā, tavā sētā! Joprojām saku – ej dabā! Atver savu spēju just, ko tā spēj dot, un izmanto to!"
Tagad atvase ir izaugusi garāka par mammu, bērnības pagrieziena punkta smagumu atstājot vecāku atmiņās. Viņiem bija trīs izvēles, kādas ikvienam dotas slimības sākuma gadījumā: nedarīt neko, cerot, ka viss sakārtosies pats, vērsties pie oficiālās medicīnas vai meklēt alternatīvas, kurās vispirms vajag iepazīt un izprast pašam sevi.
"Jā, es dzīvoju šajā vektorā un apziņā: cik daba ir laba! Tik vienkārši! Tas bija un ir arī virsuzdevums Meža ABC – parādīt, iemācīt bērniem, ko mežs spēj dot. Mežs ir inteliģence un pašpietiekams, viņam mūs nevajag! Pats zina, kā ar sevi tikt galā. Tie esam mēs, kam no meža kaut ko vajag. Meža ABC tā arī tapa – kā dalīšanās ar zināšanām. Kā izziņa un sapratnes, mīlestības vairošana. Ja nedalīsies ar citiem, pats nesapratīsi! Ar pieaugušajiem var diskutēt, bet bērni uztver caur maņām – ieklausās, ierauga, sajūt. Saprot, ka daba var stiprināt! Mēs draudzējamies ar visu, kas dabā, – ar augiem, kokiem, dzīvo radību. Katram kokam ir sava enerģētika, savs starojums, ko sajūti kaut neapzināti. Koku klātbūtne stiprina. Kaut ko notīra, kaut ko tavam enerģētiskajam laukam dod klāt. Tā ir mijiedarbība, kas jāmācās klātbūtnē! Tāpēc Meža ABC ir radošs un izzinošs process, kura veidošanā satiekas daudzi līdzīgi domājošie."
Sigitas organizatoriskās spējas, veidojot šo grandiozo un komplicēto pasākumu, ir apbrīnojamas, bet prasa savas nodevas. Tas ir stundām ilgs darbs pie datora, kas viņu noveda pie nākamās nepakļaušanās un kļuva par pagrieziena punktu.
"Veidojot 2017. gada Meža ABC, atkal bija ilgās stundas pie datora – saprotu, ka vairs skaidri nevaru saredzēt... Balss galvā saka: brilles negribu! Tas nav mans ceļš. Kas tad? Pārbaudu redzi – +0,5 vienai, +0,75 otrai acij. Ārsts saka – ko jūs 45 gadu vecumā gribat? Visiem redze pasliktinās, tā vienkārši ir! Samierinieties! Vēl varat brilles nelikt, bet aprodiet ar domu, ka, visticamāk, tās būs jāgādā."
ACIS SAPROT, KA REDZ
Sigita sāka lūkot pēc alternatīvas. "Vajag runāt, no slēpšanās labāk nepaliek. Pažēlojos draugiem par acīm un saņēmu jautājumu – vai tu Viju Bušu pazīsti? Viņa arī kuldīdzniece. Saku, jā, bērnībā viņas dzīvoklī mācījos spēlēt klavieres, jo mūsējā bija par šauru. Viņa, arī mežiniece pēc izglītības, 30 gadus nostrādājusi vides aizsardzībā, kā pirmā no Latvijas bija ASV apguvusi dabiskas redzes atjaunošanas metodi, saņēmusi sertifikātu un sāka vadīt nodarbības. Pati savu redzi viņa bija atjaunojusi jau divas reizes, vispirms pēc emocionāla trieciena, tad smagas avārijas, un dalījās pieredzē. 2018. gadā aizbraucu pie Vijas uz četru dienu nometni un ar vienkāršiem vingrinājumiem dabūju atpakaļ savu skaidro bildi. Redze uzlabojās! Atslābināšana, centrēšana, aizvērtu acu sauļošana, knābāšana, saplūdināšana, lielie vēzieni – visi šie un citi vingrinājumi dabiski sakārtoja acis. Tas ir iespējams un zinātniski pierādīts, jo dabiska ir dzīve bez brillēm un nevis otrādi! Un šo metodi izveidoja acu ārsts Beitss!"
Taču ne jau par brīnumnūjiņu ir stāsts – dabiskas redzes atjaunošanai ir vajadzīga metodika un pašdisciplīna, kā arī kopēja izpratne par lietu kartību, kurā visvairāk no svara ir patiesa vēlme redzēt. Tā, kas nāk no zemapziņas un tik ļoti saistās ar cilvēka emocijām, psiholoģiju, spēju turēties pretī satraukumam un satricinājumiem.
"Stress visu sagandē, arī redzi. Tāpat emocionālie satricinājumi, kas ir visa pamatā, – sagrīļojas pasaule, un pazūd bilde. Acis nolasa visu, un tajās atspoguļojas viss. Jā, tās ir dvēseles un visas dzīves spogulis. Varbūt skan banāli, taču tā tas ir. Ko acis redz, to nolasa redzes centri smadzenēs, turklāt labā acs ir savienota ar smadzeņu kreiso puslodi, bet kreisā ar labo. Tā ir ļoti smalka un sarežģīta sistēma, taču, kad sajūti, cik viegli un dabīgi spēj to uzlabot, tā ir milzīga iedvesma – redzēt pašam un dalīties."
Kā jau enerģiska un aizrautīga būtne, kam gribas uzlabot pasauli, Sigita Vaivade neapstājās pie savām acīm, bet aizrāvās ar dabiskas redzes atjaunošanas zinībām gan teorijā, gan praksē. Kustības aizsācēja Latvijā Vija Buša apguva un uz Latviju atveda Ņujorkas acu ārsta Viljama Beitsa (1860–1931) metodi, apgūstot zināšanas arī pie mūsdienu redzes atjaunošanas meistara – Ukrainā dzimušā, ASV un Izraēlā dzīvojošā Meira Šneidera, kurš ir dzīvs un harismātisks piemērs dabiskās redzes atjaunošanas spēkam. Viņš piedzima ar kataraktu. Sešu gadu vecumā viņam jau bija veiktas piecas acu operācijas un verdikts bija: puika būs akls. Viņš atsacījās to pieņemt. Caur ticību, ka varēs redzēt, viņš panāca redzes atjaunošanu – uzzināja par Beitsa metodi, sekoja tai un vēlāk pilnveidoja, panākot, ka var dzīvot pilnvērtīgu dzīvi: lasīt grāmatas, vadīt auto, redzēt un saskatīt visu svarīgo.
"Beitsa metodes ir praktiskas, viegli izpildāmas, arī Šneideram ir aptuveni 600 konkrēti vingrinājumi dažādām acu problēmām. Beitss īpaši uzsver emocionālo aspektu, psiholoģisko gan kā cēloni, gan risinājumu. Šneiders tam piekrīt, ejot vēl tālāk. Viņš acu veselību skata kopā ar visu augumu, tā labsajūtu. Gribi labāk redzēt – nebaro imunitāti, bet turi kārtībā visu ķermeni! Šneidera trumpis ir tas, ka viņš pats ir atguvis redzi ar šiem dabiskajiem vingrinājumiem. Viņš ir piemērs, liecinieks, kā tas strādā. Viņa uztverē ļoti būtiska ir iztēle. Tieši caur to viņš atjaunoja redzi. Draugs stāstīja, viņš vizualizēja. Tas notika tik ilgi un neatlaidīgi, ka zemapziņas darbs ietekmēja smadzenes – acis saprata, ka viņas redz! Beitss apgalvo, ka viņš nav redzējis tik sabojātas acis, lai redzi nevarētu uzlabot. Vienlaikus viņš atzīst: ja spēj nofiksēt mirkli, kad tieši redze ir pasliktinājusies, tā ir puse no uzvaras. Atliek meklēt psihoemocionālo cēloni, to, kas izsitis no dabiskā līdzsvara."
Ar Meiru Šneideru Sigita ir tikusies personiski, apmeklējot viņa vadītos kursus Spānijā. Tajos bija 36 dabiskas redzes konsultanti no 11 valstīm. Puse dienas tika veltīta teorijai, otrajā praktiski strādāja ar tiem, kam visvājākā redze. Bija metodes "dzīvie liecinieki", piemēram, Anna, sieviete gados no Spānijas neredzīgo biedrības, kas pārvietojās ar balto spieķi. Viņa bija noticējusi Beitsa metodei, pildījusi vingrinājumus un gada laikā atguvusi redzi. Piedzīvotais Sigitai šķiet tik pārliecinošs, ka viņa ar šo metodi dalās tālāk un cer uz Šneidera vieslekciju organizēšanu Latvijā. Sigita darbojas 2022. gadā dibinātajā Acu draugu biedrībā, kurā apvienojušies 12 Vijas Bušas skolnieki – dabiskas redzes konsultanti, no kuriem sabiedriski aktīvi ir pieci.
"Visi sadarbojamies, organizējam nometnes, kursus un konsultācijas. Izplatītākā reakcija ir: oi, ja es būtu zinājis, ka tas ir tik vienkārši! Jā, ja mēs dzīvotu harmoniski un saskaņā ar dabas ritmu, redzes problēmām vispār nevajadzētu būt. Acīm ļoti svarīga ir dienas gaisma. Vajadzētu vismaz 1000 luksus, bet tie ir tikai ārā! Telpā maksimāli 400. Tikpat svarīga ir īsta, dabiska tumsa. Kā teica Meirs Šneiders – mūsdienās pārsātinājums ar mākslīgo gaismu ir trauma acīm un organismam kopumā. Ja ir perfekta gaisma dienā un īsta tumsa naktī, ir lielāka iespēja nepiedzīvot glaukomu. Dabiskas redzes atjaunošanas kursos mums ir arī tāds vingrinājums – ejam mežā pastaigā tumsā, apmēram stundu. Analizējam sajūtas, ļaujam, lai nūjiņas un vālītes (tie ir acu fotoreceptori) labāk sadarbojas, lai redzes attēlam pieslēdzas sānu jeb perifērā redze. Gaismas ietekmi uz veselību padziļināti pēta Baiba Bieļa – ir ļoti interesanti uzzināt, cik tā ir svarīga mūsu dzīvē. Mēs visi pilnveidojamies, jo tas ir arī azarts un izaicinājums – redzi izprast arvien labāk. Arī atgriezeniskā saite ir svarīga, kad atplaukst pat skeptiķi."
PIEDZĪVO LABO
Mazais Princis teica, ka īsti mēs redzam tikai ar sirdi, un arī tas ir dabiskais lietu plūdums. Cik gan labi būtu dzīvot ideālā pasaulē, kur nebūtu ne ļaunā, ne stresa, ne vientulības un galu galā tad jau, visticamāk, nevajadzētu arī brilles un acu operācijas. Tomēr realitātē acis reaģē uz visu slikto mūsu dzīvē – gan tad, kad trauma ir fiziska un konkrēta, gan pārdzīvojot emocionālās krīzes.
"Atvasei ceturtajā klasē pēkšņi redze –3. Jā, vajag brilles, bet kāds ir iemesls? Skatāmies gadu atpakaļ, meklējam – kas notika? Analizējam sevi, jo bērni nolasa vecāku emocijas un saspringumu. Toreiz sapratām, kas bija psiholoģiskā trauma mums visiem un izraisīja satricinājumus arī bērnam. Tagad kopā veicam acu vingrinājumus, bet ne tik apzinīgi, kā man gribētos," atzīst Sigita, kam par bērniem, acīm un dzīves triecieniem ir konkrēti stāsti. Tie ir vēstījumi, kas apliecina labā un ļaunā savstarpējās rotaļas dzīvē. Tie ir dziļi personiski stāsti, kas apliecina: sliktās, traģiskās situācijas, dzīves pieredze ir jānotver, jānofiksē un jāpalaiž vaļā ar piedošanu un pateicību pat tad, kad tas ir ļoti grūti. Tā var būt arī laime nelaimē, pārbaudījumi, kas ved uz labu. Uz visām šīm psihoemocionālajām svārstībām, no kurām neviens nav pasargāts, reaģē cilvēka acis, to vēlme un spēja redzēt.
"Jā, veselība ir arī darbs, ne tikai dāvana," uzskata Sigita Vaivade. Viņa norāda, ka biedrība Acu draugi uzlabo sabiedrības kopējo veselību ar savu vēlmi būt veseliem un spēju uz to koncentrēties, darīt pašu spēkiem to, kas dabiski iespējams. Acu slimības vēsta vairāk – ko gribi un ko negribi redzēt. Kas neskaidrs un kaitinošs tuvumā, kas biedējošs tālumā. Kas traumējošs paša dzīvē, ko vajag izprast un palaist prom. Mūsdienas acīm nepalīdz, ekrāni ir un būs, taču daba un dabiskais nekur vēl nav pazuduši – nenovērtēsim to par zemu!
"Jā, sevi vajag mīlēt. Ja iestājies dzīves apnikums, nav iedvesmas, celies, no rīta ieskaties spogulī un saki sev visu labo, ko vēlies. Izved sevi pastaigāties, īpaši saulē, pēc iespējas vairāk uzturies dienas gaismā! Visvērtīgākās acīm ir trīs agrās stundas pēc saullēkta. Piedzīvo labo dabu un svaigu gaisu. Izgulies un vismaz stundu pirms nakts miega atsakies no visām zilajām gaismām savā tuvumā. Esi redzīgs pret sevi un citiem, tad viss būs plaukstoši un labi. Un vienā brīdī acu vingrinājumus var ielikt savā ikdienas ritmā tāpat kā zobu tīrīšanu, saprotot – to taču katrs var izdarīt!"
Vismaz tā ir noticis ar tiem vairāk nekā simt cilvēkiem, kas pie Sigitas apguvuši dabiskas redzes atjaunošanas vingrinājumus, – viņi metuši slinkumu pie malas un izvēlējušies būt redzīgāki.