Intervijā Sestdienai Olga stāsta par savām sirds izvēlēm, atklāj, ka viņai sāp neziņa, kas ir viņas īstais tēvs, kā atteikusi miljonāra bildinājumam, kādēļ jaunībā nav izmantojusi iespējas veidot karjeru Krievijā vai palikt uz dzīvi Austrālijā.
Fragments:
Viss dzīvē, kas ar tevi noticis, esot tevi izveidojis tādu, kāda esi — gandrīz laimīgu. Kā pietrūkst pilnai laimei?
Gandrīz laimīga... Vienmēr sapņoju un gāju uz to, lai man būtu savas mājas ar lielu galdu, bērni, mazbērni... Visas paaudzes kopā. Ģimene! Saproti? Vīrs, kas ceļ māju, strādā ar zemi, zāģē malku... Bērnībā man tā bija. Vecvecāki, visur bērni mudž. Nupat Lieldienas svinējām plašā radu pulkā pie māsīcas Māras — viņai ir tā idille, kādu es gribēju — vīrs, bērni, lielais galds. Kā Skroderdienās. Bet man nesanāca. Man ir pat divas mājas, man ir lieliska meita, man ir foršs draugs, man viss ir. Bet tas ir citādi. Tā kopādzīvošana vienā saimē... Kaut kādiem ideāliem, uz ko tiekties, jābūt, vai ne?
Meitene no Ķedeļu ābeļdārza — kā tu sevi piesaki, vai ar šo grāmatu baiļu naglas izdevās izravēt? Vai vismaz norakstīt no sevis.
Man tiešām gribējās tā — norakstīt no sevis. Bet baidos es visu laiku. Baidījos, vai cilvēki atnāks uz grāmatas prezentāciju, uz diska prezentāciju, vai nebūs izgāšanās. Atnāca tik daudzi! Negaidīju. Domāju, ka esmu neinteresanta, neesmu vajadzīga. Man ir depresija, kad palasu visas drausmīgās interneta ķengas, publiskus apvainojumus un apmelojumus.
Tu tos lasi?!