LEĢENDĀRĀ IZRĀDE ★★★★
REŽISORI VIJA BLŪZMA, EDGARS KAUFELDS
Latvijas Leļļu teātris
Leļļu teātra jubilejas sezonā veltījums teātra kādreizējai vadītājai Tīnai Hercbergai ir skaists un vajadzīgs žests. Dramaturģe Ance Muižniece kopā ar režisoriem Viju Blūzmu un Edgaru Kaufeldu darbā Leģendārā izrāde savijusi Hercbergas biogrāfiju, pašironiskas etīdes un restaurētus fragmentus no izrādes, kas Hercbergu un Leļļu teātri padarīja slavenu tā laika PSRS, – Interlellis ‘67. Jauniestudējums ir nozīmīgs ne tikai kā teātra vēstures atgādinājums, bet arī izteikts "nišas produkts", kam auditorija varētu būt samērā šaura.
Izrādes pieaugušajiem Leļļu teātrī mūsdienās nav nekāds jaunums, bet katru reizi – arī šoreiz – gadās dzirdēt skatītājus sarunājamies, ka šajā teātrī nav būts kopš agras bērnības. Hercbergas laiks ir gana tāls, lai viņas tēls un izpratne par režisores nozīmi leļļu teātra attīstībā lielai daļai mūsdienu skatītāju nebūtu miglā tīti. Taču radošā brigāde un seši aktieri, kas arī par Hercbergu, visticamāk, dzirdējuši tikai leģendas, vienlaikus ar mūžam smēķējošās, pašerpās režisores tēlu ļaujas arī asprātīgām un reizēm mazliet rūgtenām pārdomām par leļļu aktiera likteni un darba specifiku visos laikos, ieskaitot mūsdienas. Aktieri izmanto savus vārdus, tādējādi nojaucot laika robežas un it kā ļaujot sev nonākt dialogā ar Tīnu. Sava daļa pelnītas cieņas tiek arī Interleļļa ‘67 māksliniekam Pāvilam Šēnhofam, kura leļļu izstāde skatāma foajē.
Amizanta un vienlaikus pamācoša ir aina, kurā režisore māca Matīsam Milleram stāju un darbu ar lelli. Ikviens zālē sēdošais var gan smieties par aktiera ciešanām, gan aizdomāties, ko šis darbs prasa fiziski. Laiktelpas izplūšana uzšķiļas negaidītos dialogu pavērsienos, kad uz aktiera žēlabām, ka viņš nav "dziedošais", Tīna attrauc ar pretjautājumu, vai tad JRT ir dejojošais teātris, kas ir tieša atsauce uz izrādi Melnais gulbis, kas Jaunā Rīgas teātra repertuārā ir pavisam nesen. Diezgan izvērsta pasāža trīs gurķu dialogā veltīta kritiķiem, kas, teātraprāt, par maz novērtē leļļu mākslu un neraksta par aktierdarbiem. Te gan par attaisnošanu jāmin, ka pēdējā desmitgadē divas reizes Leļļu teātra aktieri (Aleksandrs Jonovs, kurš teātrī gan vairs nestrādā, un Rūdolfs Apse) ir saņēmuši Spēlmaņu nakts balvas.
Biogrāfijas fragmentos, ko iedzīvina veselas trīs Tīnas – Santa Didžus, Lilija Sūna un Dace Vītola –, ieskanas smeldze par nerealizētu talanta mērogu, par nenospēlētām lomām dramatiskā teātrī, par cenzūras aizliegto piedalīšanos Jāņa Streiča filmā Teātris Dollijas lomā, kam par šķērsli bija mākslinieces tautība. Par karjeras pārrāvumiem, maksājot par pārāk lielu brīvdomību un nevēlēšanos ieslīgt padomju pionieru ludziņu piezemētajā didaktikā. Kādā no šādiem rezignācijas brīžiem sīkos, smalkos gaismu mākslinieces Luīzes Marijas Rumpes iecerētos prožektoru staros kopā ar Jura Vaivoda atlasīto Raimonda Paula mūziku ievibrējas poētisks skatuves tēls. Izrāde citē savam laikam drosmīgo izrādi Interlellis ‘67 un izskaidro tās novatorisma cēloņus, atstājot gan drusku izsalkuma sajūtas, jo šādu citātu gribētos vairāk. Skatītājam, kurš ikdienā neaizdomājas, kā tieši notiek darbs ar lellēm, ir pamācoši redzēt vienu ainu divas reizes – kad aktieri ir aiz širmja un kad tas neko neaizsedz. Leģendārā izrāde met tiltu no 1967. gada uz šodienu, uz teātri, kas gaida savu skatītāju. Arī pieaugušo.
TEĀTRIS
Iesaka Atis Rozentāls
MAKBETS ★★★★
REŽISORS OĻEGS ŠAPOŠŅIKOVS
DAUGAVPILS TEĀTRIS
No studiju darba izaugusi pastāvīga repertuāra vienība, kuru labprāt apmeklē Daugavpils skatītāji, lai arī izrāde notiek angļu valodā. Asiņainā luga, kurai it kā uzlikts lāsts, iegūst arvien lielāku popularitāti mūsdienu pasaulē, kur karš ir tepat kaimiņos, tādēļ to iestudē arī Igaunijā un Lietuvā. Oļega Šapošņikova versija dod iespēju sevi parādīt teātra aktieru jaunākajai paaudzei.
FERDINANDS UN LUĪZE ★★★★
REŽISORE DITA LŪRIŅA
NACIONĀLAIS TEĀTRIS
Režisores fantāzijas pārsātināts, blīvs Frīdriha Šillera traģēdijas Viltus un mīla iestudējums, kas repertuārā turas jau kopš Covid-19 laikiem. Divu jaunu cilvēku attiecību neiespējamība politiska aprēķina apstākļos iegūst nežēlīga karnevāla aprises, kur viss virmo un mutuļo. Mūzika, vizualitāte un lidojums pretī liktenim.
TESTOSTERONS ★★★★
REŽISORS OĻEGS ŠAPOŠŅIKOVS
DAILES TEĀTRIS
Reta iespēja uz Dailes teātra skatuves sastapt Ģirtu Ķesteri izrādē, kurā piedalās tikai vīrieši. Izrāde ilgdzīvotāja kopš 2020. gada pulcē mazliet neprātīgu komēdiju piekritējus, tai skaitā tos vīriešus, kas lielākoties uz teātri parasti iet pagarlaikoties līdzi dzīvesbiedrēm. Šis ir jūsu gabals – pašironisks.