Viens no koronavīrusa pandēmijas rezultātiem daļai vēlētāju varētu šķist tieši ar to nesaistīts – proti, tā daudzos gadījumos, tostarp Eiropas Savienības (ES) valstīs, ir likusi izvērtēt dažādu amatpersonu, it īpaši veselības ministru, atbilstību ieņemamajam amatam. Cik lielu nozīmi šajā procesā spēlē sen rūgušas nesaprašanās valdības locekļu starpā un savstarpējas politiskās cīņas un cik – konkrētā cilvēka piemērotība amatam, jau ir cits jautājums, kas katrā valstī vērtējams atsevišķi. Taču skaidrs, ka pandēmijas laikā ministra krēslā, bet it īpaši veselības jomas vadības galvgalī, nenoturēsies cilvēks, kurš to vai citu iemeslu dēļ konkrētajā brīdī nespēj efektīvi vadīt savu nozari, sastrādāties ar pārējiem vai gluži vienkārši kāda iemesla dēļ zaudē sabiedrības uzticību.
Tā par pirmo pasaules valsti, kuras veselības ministrs zaudējis amatu koronavīrusa pandēmijas dēļ, jau 2020. gada aprīlī kļuva Brazīlija, kura vienlaikus ir arī valsts ar trešo lielāko inficēto skaitu pasaulē. Janvāra otrajā pusē ar Covid-19 inficēto skaits šajā valstī oficiāli pārsniedza 10,5 miljonus cilvēku. Viens no tik plašas saslimstības iemesliem, protams, ir valsts vājā veselības aprūpes sistēma, taču ne mazāk būtiska, visticamāk, ir arī Valsts prezidenta Žaira Bolsonaru kategoriskā nevēlēšanās noteikt ierobežojošus pasākumus. Pēc prezidenta domām, šādi pasākumi atstās katastrofālu ietekmi uz tāpat neiepriecinošā stāvoklī esošo valsts ekonomiku. Kad toreizējais veselības ministrs Luiss Enriki Mandeta iebilda pret šādu nostāju, viņš aprīļa vidū tika atstādināts no amata, turklāt nepilnu mēnesi vēlāk Mandetam sekoja arī viņa pēctecis ministra postenī Nelsons Teišs, kurš tāpat uzskatīja, ka cīņai pret pandēmiju nepieciešami plaši ierobežojošie pasākumi. Kopš tā laika nekādu īpašu domstarpību Brazīlijā šajā ziņā nav, toties ir jau pieminētā atklāti neiepriecinošā statistika.
No Bahamu Salām līdz Polijai
Drīz pēc notikumiem Brazīlijā interesanta iemesla dēļ no amata nācās atkāpties Bahamu Salu veselības ministram Duanem Sandsam. Ministrs amatu zaudēja tāpēc, ka personiski bija izsniedzis atļauju ierasties Bahamu Salās sešiem amerikāņiem – nelielās salu valsts pastāvīgajiem iedzīvotājiem, kuri salās ieradās ar privātu lidmašīnu. Tā kā šī atļauja tika izsniegta laikā, kad atgriešanās mājās noteikto karantīnas pasākumu dēļ bija liegta daudziem šīs salu valsts pilsoņiem, izcēlās skandāls, kas beidzās ar Sandsa atkāpšanos no amata.
Ministram par attaisnojumu gan jāsaka, ka atļauju ierasties Bahamās viņš "iemainīja" nevis pret kādiem personiskiem labumiem, kā kāds varētu padomāt, bet gan Covid-19 testiem, kas tika iegādāti privātā kārtā, atvesti ar to pašu lidmašīnu un izmantoti valsts vajadzībām. Līdz tam šādi testi valstī būtībā nebija pieejami, un Sandss acīmredzot mēģināja risināt problēmu atbilstoši savām iespējām. Vēlētāji un valsts premjerministrs Hjūberts Miniss gan viņu šajā ziņā nesaprata.
Pirmā plašāku rezonansi izraisījusī kādas Eiropas valsts veselības ministra atkāpšanās savukārt tika piedzīvota Polijā pagājušā gada 18. augustā, kad amatu atstāja Lukašs Šumovskis – valstī plaši pazīstams kardiologs, profesors, kurš pandēmijas pirmā viļņa laikā gada pirmajā pusē izpelnījās atzinību ar savu ātro un izlēmīgo rīcību, nosakot un aizstāvot ierobežojošos pasākumus. Par atkāpšanās iemeslu kļuva ne tik daudz fakts, ka augustā Polijā tomēr sāka strauji palielināties ar Covid-19 inficēto skaits, cik skandāls, kas sākās, kad atklājās: atbildīgā ministrija iegādājusies plašāku klāstu cīņai pret pandēmiju nederīgu medicīnisko līdzekļu. Pēc skandāla sākuma Šumovskis, valdošās partijas Likums un taisnīgums biedrs, uzņēmās politisko atbildību par neveiksmīgajiem iepirkumiem un atkāpās no amata. Atsevišķi vērts piebilst, ka viņa darbība veselības ministra amatā Polijā tomēr tiek vērtēta ļoti atzinīgi, bet pats skandāls pamatā tiek saistīts ar Likuma un taisnīguma politisko pretinieku vēlmi radīt iespējami nepievilcīgāku varas partijas tēlu.
Radikāli atšķirīga tikmēr izrādījās situācija Čehijā, kur pagājušā gada 21. septembrī no amata atkāpās ministrs Adams Vojtehs, bet viņa vietā stājās līdz tam ministra vietnieka statusā bijušais epidemiologs Romans Primula. Jāpiebilst, ka Primula bija arī valsts sākotnējās stratēģijas cīņai ar pandēmiju autors. Par oficiālo ministra atkāpšanās iemeslu kļuva ievērojams inficēšanās ar Covid-19 gadījumu skaita pieaugums – tas bija vidēji sešas reizes lielāks nekā martā, kad valstī sākās pirmais pandēmijas vilnis. Taču faktiskais Vojteha demisijas iemesls bija valsts premjerministra, par eiroskeptiķi uzskatītā miljardiera Andreja Babiša centieni valsts parlamenta vēlēšanu priekšvakarā apturēt savas partijas ANO 2011 atbalstītāju skaita samazināšanos. Vojtehs uz šāda fona izrādījās ļoti piemērots atbildības novelšanai.
Vojteham kā vienam no visu laiku jaunākajiem ministriem Čehijas vēsturē (par valsts veselības ministru viņš kļuva drīz pēc 30 gadu jubilejas nosvinēšanas) bija maz saistības ar medicīnu (ja neskaita studiju sākšanu neklātienē pēc stāšanās nozares ministra amatā), un arī politikā viņš bija ienācis un pievienojies Babiša partijai, pateicoties atpazīstamībai, kas iegūta savulaik valstī ļoti populārā televīzijas šovā. Uz šāda fona pandēmijas apstākļos vērsās plašumā Vojteha domstarpības ar ministrijas vadošajiem speciālistiem, kas neilgi pirms vēlēšanām beidzās ar viņa atstādināšanu no amata.
Šis premjera politiskais solis arī izrādījās sekmīgs, jo ANO 2011 pēc tam – 8. un 9. oktobrī – notikušajās vēlēšanās kļuva par lielāko vēlētāju atbalstu saņēmušo politisko spēku (78 vietas no kopumā 200), Babišs (ar sociāldemokrātu un komunistu atbalstu) saglabāja premjera krēslu, un arī Vojtehs tika atkārtoti ievēlēts par parlamenta deputātu. Tiesa, ministra amatu viņam neviens vairs nav piedāvājis.
Golfa vakariņu dēļ
Dažas dienas pirms Vojteha Atlantijas okeāna otrā pusē, Kanādā, no amata atkāpās šīs valsts Sabiedrības veselības aģentūras vadītāja Tīna Namesņovska. Aģentūras vadītāja tika vainota nepietiekami operatīvā reakcijā uz pandēmijas pirmo un otro vilni, nepietiekamos medicīnisko palīglīdzekļu iepirkumos, nepietiekamā sabiedrības informēšanā un vēl citos līdzīgos nodarījumos, kas visi sākās ar vārdu "nepietiekami". Nekādu vērā ņemamu rezonansi šī atkāpšanās gan neizraisīja, lai gan pastāv viedoklis, ka netiešas notikuma sekas ir fakts, ka Kanāda sev rezervējusi pasaulē lielāko skaitu vakcīnu, rēķinot uz vienu iedzīvotāju. Attiecīgi arī vainot valsts veselības aprūpes sistēmas vadību, ka tā nepietiekami domājusi par iedzīvotāju vakcinēšanos, pavisam noteikti vairs nebūs iespējams.
Pandēmijas otrā viļņa laikā, pamatā iepriekšējā gada nogalē, no amata ir atkāpušies vēl vairāku valstu veselības ministri, tajā skaitā arī Slovēnijā un Irānā. Vēl vairākas citas augstas amatpersonas, ieskaitot valdību locekļus, savukārt ir zaudējušas amatu drošības pasākumu neievērošanas dēļ. Pati zināmākā no šādām amatpersonām, visticamāk, ir nu jau bijušais Eiropas Savienības tirdzniecības komisārs Īrijas politiķis Fils Hogans. (Te jāpiebilst, ka tieši tirdzniecības komisāra amats tiek uzskatīts par vienu no pašiem nozīmīgākajiem Eiropas Komisijā.) Skandāls sākās pēc laikraksta The Irish Examiner vēstītā, ka kopumā 82 prominenti ļaudis, ieskaitot vairākus desmitus valsts parlamenta deputātu, 19. augustā apmeklējuši parlamenta golfa biedrības vakariņas kādā viesnīcā Golvejā Īrijas rietumos, tādējādi dažādos veidos pārkāpjot valstī noteiktos pulcēšanās ierobežojumus. Šis skandāls beidzās ar Hogana, kā arī parlamenta augšpalātas vicespīkera Džerija Batimera un lauksaimniecības ministra Daras Kalērija atkāpšanos no amata.
Skandāls kaimiņos
Bez skandāla neiztika arī Latvijas kaimiņvalstī Lietuvā, kur jūlija otrajā pusē tika aizturēts šīs valsts vēža slimnieku asociācijas vadītājs Šarūns Narbuts. Viņš tiek turēts aizdomās par tirgošanos ar ietekmi un kukuļa vairāk nekā 300 tūkstošu eiro apmērā saņemšanā par starpniecības pakalpojumiem. Kā uzskata izmeklētāji, martā, kad valstij steidzami bija jāiegādājas liels daudzums reaģentu koronavīrusu testu veikšanai un sākās sarunas par iepirkumu ar kāda ārvalstu uzņēmuma pārstāvjiem, Narbuts kļuvis par neoficiālu starpnieku starp Lietuvas veselības aprūpes iestādēm un minēto uzņēmumu. Savukārt pēc tam, kad valsts iepirkusi reaģentus par nepilniem sešiem miljoniem eiro, Narbuta personīgajā kontā vairākos pārskaitījumos nonākuši vairāk nekā 300 tūkstoši eiro.
Lai gan izmeklēšana šajā lietā šobrīd vēl turpinās un skandāls neskāra valsts augstākās amatpersonas, tas atstāja ietekmi uz oktobrī notikušajām valsts parlamenta vēlēšanām, kas noslēdzās ar premjerministra Sauļus Skverneļa vadītās koalīcijas sakāvi un jaunas valdības izveidi Skverneļa konkurentes Ingrīdas Šimonītes vadībā. Tāpat parlamenta vēlēšanu rezultātus nešaubīgi ietekmēja arī kopējā pandēmiskā situācija – Lietuva ir no koronavīrusa pandēmijas visvairāk cietusī Baltijas valsts.
Savukārt šā gada sākumā skandāls pandēmijas dēļ izcēlās Ukrainā, kur ir noteikti ārkārtīgi stingri ierobežojošie pasākumi, faktiski apturot valsts ekonomiku. Par iemeslu skandālam kļuva Valsts prezidenta Volodimira Zelenska un viņa tuvāko līdzgaitnieku atpūta Ukrainas populārākajā kalnu slēpošanas kūrortā svētku brīvdienu laikā. Prezidents tika vainots gan masku režīma, gan citu drošības pasākumu neievērošanā, bet varas iestādes – īpašā labvēlībā pret konkrēto kūrortu laikā, kad citviet bija apturēta izklaides un atpūtas iestāžu darbība. Tiesa, ne pie kādām sankcijām vai atsevišķu amatpersonu demisijas notikušais nav novedis.
Paralēli Ukrainā turpinās vēl viens skandāls, kas saistīts ar augstu amatpersonu iespējamo vakcinēšanos ar valstī nelegāli ievestām Pfizer vakcīnām. Oficiāli Ukrainā vakcinācija vēl nav sākta, taču preses rīcībā nonāca ziņas par iespējām neoficiāli vakcinēties kādā no valsts galvaspilsētas Kijevas klīnikām ar vakcīnām, kas nelegāli ievestas no Izraēlas. Viena vakcinēšanās kursa (divas vakcīnas) cena – līdz trim tūkstošiem eiro. Izmeklēšana šajā lietā ir sākta ne tikai Ukrainā, bet arī Izraēlā.
ASV piemērs
Spēja reaģēt uz koronavīrusa pandēmiju, protams, ietekmējusi ne tikai atsevišķu ministru krēslu īpašniekus, bet arī daudz lielāka mēroga politiskos procesus. Uzskatāmākais piemērs šajā ziņā ir ASV. Kā liecina resursa FiveThirtyEight apkopotie ASV iedzīvotāju aptauju rezultāti, pagājušā gada 1. novembrī (kad jau bija sākusies iepriekšējā balsošana ASV prezidenta vēlēšanās) koronavīrusa pandēmijas izplatība nopietni satrauca 32,2 procentus, bet daļēji satrauca – 35% amerikāņu. Kopumā tas ir nedaudz vairāk par divām trešdaļām valsts iedzīvotāju. Tikmēr par pandēmiju vispār neuztraucās 12 procentu, bet ne īpaši satraucās 18,7% valsts iedzīvotāju. Tāpat 57,2% amerikāņu bija vīlušies par prezidenta administrācijas īstenotajiem pandēmijas novēršanas pasākumiem, savukārt administrācijas darbību šajā virzienā atbalstīja 39,7% ASV iedzīvotāju.
Īpaši būtiski, ka šis kopējais iedzīvotāju noskaņojums atsaucās arī uz pašu galveno faktoru, kas nosaka jebkuru ASV vēlēšanu iznākumu, proti, ekonomisko noskaņojumu. Pagājušā gada 1. novembrī ļoti satraukti par ekonomisko situāciju valstī bija 52,8 procenti, bet tādā vai citādā mērā satraukti – 32,9% amerikāņu. Ka ar ekonomiku viss ir kārtībā, šķita tikai 4,1% ASV vēlētāju, bet vēl 8,8 procenti neizjuta īpašu satraukumu.
Jāatgādina, ka tieši vēlētāju ekonomiskais noskaņojums bija ASV nu jau bijušā prezidenta Donalda Trampa galvenā priekšrocība. Pārliecinošais atbalsts viņa ekonomiskajai politikai, kā arī šīs politikas reālie panākumi vēl pagājušā gada sākumā neatstāja demokrātu kandidātam, lai kas viņš arī nebūtu, lielas cerības uz uzvaru novembrī gaidāmajās vēlēšanās. Pandēmija, tās ietekme uz ASV ekonomiku, kā arī iedzīvotāju noskaņojumam neatbilstoša prezidenta administrācijas reakcija uz notiekošo noveda arī pie būtiskām pārmaiņām vēlētāju noskaņā attiecībā uz savu politisko izvēli. Protams, tas nebija vienīgais, taču, visticamāk, izšķirošais faktors arī vēlēšanās. Cits jautājums, kā nu jau prezidenta Džo Baidena administrācija spēs (un vai vispār spēs) mainīt dramatiskās ekonomikas tendences. Tostarp arī tāpēc, ka nereti tiek uzskatīts: koronavīrusa pandēmija ir tikai paātrinājusi un stimulējusi vispārējo ekonomisko un arī politisko lejupslīdi, kura, it īpaši rietumvalstīs, turpinās jau kopš 2008. gada krīzes.
ASV, ņemot vērā to lomu un nozīmīgumu globālā mērogā, protams, ir pats redzamākais un spilgtākais piemērs koronavīrusa pandēmijas ietekmei uz politiskajiem procesiem. Vienlaikus viedokļi par to, cik sekmīgi vai nesekmīgi dažādu pasaules valstu valdības spēj ierobežot pandēmijas izplatību, cik operatīvi ir gatavas nodrošināt iedzīvotāju vakcinēšanos u. c., faktiski ir ieņēmuši noteicošo lomu vairākuma pasaules valstu iekšpolitikā. No šiem viedokļiem – valdību rīcības plānu atbalstīšanas vai neatbalstīšanas – ir kļuvusi atkarīga iekšpolitiskā stabilitāte, ievērojami samazinājušās (vai, gluži pretēji, – palielinājušās) iespējas, ka pie varas var nākt dažādas ievirzes populisti u. c.
Ieguvēji un zaudētāji
Kā liecina uzreiz vairāku universitāšu veikts pētījums ar nosaukumu Covid pandēmijas politiskās konsekvences, laika posmā no pagājušā gada februāra līdz jūlijam (laika periods, kuru aptver pētījums) ievērojami pieaudzis vēlētāju atbalsts to valstu valdībām, kuras spēja ierobežot pandēmijas izplatību, kā arī valdībām, kuras demonstrēja izlēmīgu rīcību, pat ja tā ne vienmēr deva gaidītos rezultātus. Tā, piemēram, Austrālijā, kur lielā mērā nošķirtības no pārējas pasaules dēļ cīņa ar pandēmijas izplatību izrādījās ļoti veiksmīga, atbalsts premjerministra Skota Morisona valdībai palielinājies gandrīz divas reizes. Otrajā vietā šajā sarakstā atrodas Slovākija, kur atbalsts Igora Matoviča valdībai pieaudzis aptuveni par 70 procentiem. Lai arī kopējie saslimstības un mirstības rādītāji Slovākijā izrādījās tikai nedaudz labāki nekā kaimiņvalstīs, ievērojama loma šajā gadījumā bija amatpersonu ļoti aktīvajai rīcībai un premjera spējai radīt iespaidu, ka valdība zina, ko dara, kā arī rīkojas kā vienota komanda.
Vēl viens redzams ieguvējs no situācijas ir Vācijas veselības ministrs Jenss Špāns, kura aktīvā rīcība pandēmijas laikā ir novedusi pie tā, ka atsevišķās aptaujās viņš popularitātes ziņā pat apsteidzis Vācijas kancleri Angelu Merkeli un ticis minēts kā viens no reāliem kandidātiem uz valdošās Kristīgo demokrātu savienības priekšsēdētāja vietu. Politisko procesu apskatnieki pamatā gan atzīst, ka Špāna gadījumā situācija ir lielā mērā paradoksāla, jo viņa kā ministra galvenais nopelns ir tikai aktivitātes demonstrēšana. Samērā veiksmīgā Vācijas cīņa ar pandēmijas izplatību tikmēr tiek skaidrota ar valsts veselības aprūpes sistēmas kopējo stabilitāti un pieejamību. Vienlaikus Špānam tiek plaši pārmesta, piemēram, vakcīnu iegādes jautājuma nodošana apvienotās Eiropas jeb Briseles pārziņā, tomēr viņa popularitāti šis fakts īpaši neietekmē.
Spektra pretējā pusē savukārt atrodas, piemēram, Lielbritānijas premjerministrs Boriss Džonsons un viņa vadītā valdība, kurai atbalsts pandēmijas laikā, kā liecina FiveThirtyEight informācija, ir samazinājies vairāk nekā par 10 procentiem. Tiesa, pandēmija šajā gadījumā varētu būt tikai viens no faktoriem, jo līdztekus Covid-19 valsts visu laiku atradās arī Brexit, Skotijas iespējamā separātisma un vēl citu problēmu ēnā.
Galvenais cietējs no nespējas pienācīgi cīnīties ar pandēmiju toties izrādījies Rumānijas premjerministrs Ludoviks Orbans un viņa vadītā Nacionālā liberālā partija, kas decembra sākumā cieta sakāvi valsts parlamenta vēlēšanās, piekāpjoties saviem galvenajiem konkurentiem sociāldemokrātiem. Iznākums likumsakarīgi bija Orbana valdības atkāpšanās pilnā sastāvā.
Kopumā tikmēr ir skaidrs, ka no politiķiem pandēmijas apstākļos tiek prasīta vienlaikus gan aktīva rīcība un reāli rezultāti, gan viņu pašu noformulēto drošības prasību ievērošana. Jau cits jautājums ir, ka aktīva rīcība vismaz daļā gadījumu ir tikai šādas rīcības ilūzija un arī rezultāti bieži ir atkarīgi ne tik daudz no konkrēto politiķu darbībām un lēmumiem, bet gan veselības aprūpes sistēmas gatavības problēmu novēršanai.