Tas īsti arī ir galvenais iemesls, kāpēc Džilindžers piekritis runāt ar presi. Sakrājies arī daudz domu par radošo dzīvi un latviešu teātriem. Uz jautājumu, vai Džilis (tā viņu sauc tie, kuriem jāstrādā ar režisoru ikdienā) vairs nebūs izaicinošs vai provokatorisks savos iestudējumos, atbilde ir «nebūt nē». Kas ir mainījies latviešu iecienītākā režisora dzīvē? Tieša saruna par režisora ikdienu un laulības dzīvi. Varbūt vēl vairāk nekā Ingmara Bergmana atklāsmēs. Fragments no intervijas**Kāpēc izdomāji nākamajā sezonā «pacelt roku» uz Šekspīru, iestudējot Romeo un Džuljetu?Ha, labs jautājums! Vairāk nekā 10 gadu nebiju pievērsies klasikai un gāju tai ar līkumu — man šķita interesantāk iepazīstināt skatītājus ar netradicionālākiem materiāliem. Vēl mani bremzēja sajūta, ka interesanti ir stāstīt stāstu, ja zālē sēž skatītāji un nezina, kā tas beigsies. Bet Čehovs un Šekspīrs — tur jau viss ir zināms. Tas ir tāpat, kā stāstīt anekdoti pie galda par zaķīti un vilku, kad visi saka — zinām, zinām, tad nav vairs nekāda prieka stāstīt. Bet — vai nu vecums, vai kas — pagājušajā gadā kāda iekšējā nepieciešamība lika man ķerties pie klasikas, lai pasmeltos domu bagātību.Vai tad tev pazīstama četrdesmitgadnieku krīzes sajūta?Pazīstama, bet es to iepazinu 26 gados. Tas ir tik sen, ka esmu to aizmirsis. Kā tas izpaudās? Šķiet, ka dzīve ir pagājusi un tu neko vērā ņemamu neesi izdarījis, un arī tas, ka tev patīk jaunākas sievietes (smejas). Viss komplekts. Sāku aizdomāties, kas ir mana dzīve, tas bija lūzuma punkts, un es iestājos teātra režisoros. Vai tagad tu esi kļuvis rāmāks, pragmatiskāks vai joprojām gatavs uz neprātīgu rīcību?Uz eksperimentiem vienmēr esmu gatavs, tikai tagad — vairs ne pašmērķīgi. Jaunībā, protams, tā bija. Varbūt man pārmet, ka es par daudz taisu, par daudz ražoju izrādes — piecas sešas sezonā. Runa ir par to, kāds ir radīšanas stils. Pikaso glezno vairākas gleznas dienā, cits glezno vienu gleznu gadu, bet vai tāpēc viņš ir labāks par Pikaso? Es ļoti nekomfortabli jūtos, ja man ir kāds brīvs mēnesis sezonas laikā, tāds kā liekēdis. Izrāžu daudzums nebūt nerunā pretī kvalitātei. Es vienkārši jūtos labi, kad tik daudz strādāju. Kāpēc tev patīk precēties? Var taču dzīvot tāpat.Oi! (Nopūšas.) Tu precies katru reizi, kad sajūti šo iekšējo nepieciešamību ciešākām saiknēm. Tad es to daru. Ja tā laulības dzīve — plus mīnus — neizveidojas vai sabrūk, tad nevajag mākslīgi to turpināt. Ceļi šķiras. Apprecējies pēdējo reizi, apjaušu sevi lielā mīlestībā un saskaņā. Kā jūsu attiecības ietekmē tas, ka jūs ar Elīnu Dzelmi abi esat Dailes teātrī?**Tikai pozitīvi. Jo ir iespēja stundām ilgi runāt par mākslu. Ja mēs pēc pusotra gada kopdzīves desmitos vakarā, iedzerot pa glāzei vīna, varam pazust sarunās līdz kādiem pieciem vai sešiem no rīta, nemanot, kā laiks paiet, tad tas jau par kaut ko liecina.
Pilnu intervijas tekstu lasiet 20.augusta žurnāla Sestdiena numurā.