"Lai katrs pats izskaidro, kāpēc. Domāju, ka iespēja bija," atbildēja Zauls. "Labi, mazliet tur nojuka ar skābekļa baloniem, bet tas nevarēja ietkemēt. Vienkārši nebija iespējams visiem vienlaicīgi kāpt, jo augšā ir tikai viena telts, tur nevar septiņi salīst. Katram tas aklimatizācijas posms ir savādāks, uz tik liela kalna nekad nenotiek tā, ka noteiktā datumā visi nu kāps. Viens tai brīdī ir saaukstējies, otrs saķēris vēderkaiti, no kā tur faktiski nav iespējams izvairīties. Mums nebija pagājusi ne puse ekspedīcijas laika, kad visas vēderzāles jau bija noēstas, jo tur ūdens uzvārās pie 75 grādiem un visi baciļi neiznīkst. Arī, braucot cauri ielejām, tur Ķīnā ne viss ir sterils, ja neiedzersi rumu vai viskiju, dabūsi skrejamo momentā (..) Mums nebija pats grūtākais maršruts, tur var atrast ļoti grūtus, ar klinšu sienām. Vienā tādā amerikāņi ir virvi šāvuši ar šaušanu augšā, ar raķetēm..."
Ar skrejamo Everestā
Imantu Zaulu, tobrīd vienu no trim latviešiem, kas stāvējuši pasaules augstākajā punktā, 8848 metrus augstajā Everestā, intervēja 1995. gada 1. jūlija SestDiena, vaicādama arī, kāpēc 14. maijā virsotni sasniedza tikai divi no Latvijas ekspedīcijas – Zauls un Teodors Ķirsis.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.