Filmu Puikas gadi pasaules kino kritiķi jau pasludinājuši par 2014.gada labāko filmu. No 14.novembra filma skatāma arī Rīgā, un ne mazums nopelnu tajā ir amerikāņu aktrisei Patrīcijai Ārketei.
Amerikāņu režisora Ričarda Linklatera filma Boyhood jeb Puikas gadi nenoliedzami ir viena no unikālākajiem filmām ne tikai gada kontekstā, bet arī teju Amerikas kinovēsturē. Nekad nekas tamlīdzīgs nav tapis! Stāsts par kādu ģimeni — māti, viņas diviem bērniem, tēvu, šķiršanos un dzīvi — ir arī absolūti neparasts darbs, vispirms jau tāpēc, ka ir unikāls laika rituma kondensāts.
Šajā filmā izaug ne tikai tās galvenais varonis puika Meisons, ko iepazīstam, kad viņam ir pieci gadi, un no kura šķiramies, kad viņam ir astoņpadsmit, un viņa māsa. Izaug arī abi bērni, kuri spēlē brāli un māsu (Ellars Koltreins un Loreleja Linklatere, režisora meita), un, protams, noveco aktieri, kas divpadsmit gadu vecumā ir iejutušies viņu vecāku lomās. Tie ir Patrīcija Ārkete un Ītens Houks, abi pazīstami amerikāņu vidējās paaudzes aktieri, kuri savulaik piekrita avantūrai — filmai Puikas gadi. To bija paredzēts filmēt, respektējot un iemūžinot reālo laika ritmu, tā iedarbību uz cilvēkiem — uz pieaugšanas un novecošanas nenovēršamo ciklu. Filmas režisors ir viens no pazīstamākajiem Amerikas neatkarīgā kino režisoriem, kurš vienmēr ir bijis ieinteresēts cilvēku savstarpējo attiecību tīmeklī un arī laika plūduma fiksācijā.
Patrīcija Ārkete, kas filmā spēlē galvenā varoņa mammu, iespējams, ir viena no četrdesmitgadnieku paaudzes spilgtākajām, arī nenovērtētākajām amerikāņu aktrisēm. Nākusi no aktieru dinastijas, Ārkete kino debitēja spoži un izaicinoši — ar lomām skandalozās XX gs. 90.gadu filmās Īsta mīlestība/True Romance (režisors Tonijs Skots) un Ceļš uz nekurieni/Lost Highway (režisors Deivids Linčs). Viņas lomu saraksts izveidojies blīvs, taču pēdējos gadus Ārketes populārākās lomas ir TV seriālos, piemēram, Gaišreģe/Medium, kas viņai atnesušas arī lielāko profesionālo atzinību (Golden Globe, Emmy nominācijas). Ārkete ir pieredzējusi ne tikai slavas amerikāņu kalniņus, bet arī vētrainas privātās dzīves peripetijas — viņa ir bijusi ekstravagantās zvaigznes Nikolasa Keidža sieva.
Uz interviju Berlīnes kinofestivāla laikā gada sākumā Patrīcija Ārkete ierodas pārdroši saplēstos džinsos, kas ir konceptuāls solis nobriedušai dāmai, un augstum augstu papēžu laiviņkurpēs. Puikas gadi tajā brīdī vēl nebija kļuvuši par sensāciju. Saruna par filmu savā ziņā ir arī saruna par laiku un tā neatgriezeniskumu, ar ko Patrīcija Ārkete tikai šķietami ir samierinājusies.
Fragments no intervijas
Vai saskatāt kādu līdzību starp jūsu un filmas varones pieredzi? Arī jūs savulaik bijāt ļoti jauna māte. Dēls piedzima, kad jums bija divdesmit gadu...
Nedomāju, ka šī iemesla dēļ man piedāvāja lomu. Kad piezvanīja filmas režisors un vaicāja: ko tu darīsi nākamos 12 gadus? — es atbildēju, ka droši vien meklēšu darbu. Viņš teica: plānoju veidot filmu, kuru filmēsim 12 gadus, vienu nedēļu gadā. Vai tu esi ieinteresēta piedalīties? Atbildēju: protams, gribu! Piedalos! Tobrīd vēl nezināju, kas man būs jāspēlē... Zināju tikai to, ka strādāsim 12 gadus pēc kārtas, vienu nedēļu gadā, un ka es būšu daļa no ilglaicīga, unikāla projekta.
Protams, pienāca laiks, kad mēs sākām runāt par manu lomu — par to, ko nozīmē būt mātei, būt jaunai mātei, piedzīvot šķiršanos, vienai audzināt bērnus, apprecēties vēlreiz... Runājām par manu pieredzi.
Kādas izjūtas pārņem, skatoties sevi uz ekrāna 12 gadu ilgā laika posmā?
Atklāti sakot — šausminošas... Mēs visi nojautām, ka pieaugušajiem, kas filmējās šajā filmā, tā būs arī skarba pieredze. Iespējams, sievietei ir īpaši smagi skatīties uz sevi, novecojot un fiziski, fizioloģiski mainoties. Tomēr tieši tajā jau arī ir filmas unikalitāte — patiesuma efekts, kas, no vienas puses, ir biedējošs, bet, no otras, patiess līdz pamatu pamatiem. Skarbi.
Tāpēc, ka, ieraugot sevi uz ekrāna 12 gadu garā laika nogrieznī, tu arī saproti, cik nežēlīgi ātri skrien laiks un cik mežonīgi ātri mēs novecojam. Tas notiek zibenīgi. Nežēlīgi ātri.
Visu Ditas Rietumas interviju ar Patrīciju Ārketi lasiet žurnāla Sestdiena 7.-13. novembra numurā
