Žurnālistam jābūt kā Lieldienu zaķim — tādam, par kura ieraudzīšanu svarīgāks ir tas pienesums, ko no viņa gaida sabiedrība. Var to saukt arī par brīnumu, jo mūsdienās bieži vien patiesu, netendenciozu informāciju iegūt ir daudz grūtāk nekā propagandas mītus, kuru ražošanā tagad pasaules līderos izvirzās Putina Krievijas televīzijas kanāli. Nekā personīga žurnālists Ansis Pūpols, kuram bieži vien izdodas nostrādāt sižetus profesionāli spilgtus kā Lieldienu olas, nesen atgriezies no Ukrainas, kurp bija devies šādas nesagrozītas informācijas meklējumos. Pūpola princips ir nerādīt ražošanas grūtības, piemēram, ka ir dzītas pēdas informācijai vai cilvēkam, bet nav izdevies to dabūt. Ukrainā ražošanas grūtību skaitā bija arī iespēja tikt nošautam.
Cik ilgi biji Maidanā?
Nedēļu, no 22. līdz 29.februārim. Iebraucām tajā dienā, kad no rīta bija šaušana. Pēcpusdienā Kijevā vēl skanēja kādi šāvieni, un mums teica, ka esam debili, staigājot apkārt bez kaskām un bruņuvestēm. Bet operators Ģirts Straustiņš vairākas reizes ir bijis Afganistānā, viņš saka: kāda jēga visu dienu staipīt uz sevis tos astoņus kilogramus, būsi pārguris un neko neizdarīsi, bet, ja šaus, tad cauršaus arī bruņuvesti. Tā nu iztikām ar kameru, mikrofonu un datoru.
Staigājāt pa vietām, kur jūs varēja nošaut?
Nu, ap to laiku, kad mēs tur bijām, nošauti cilvēki tur bija. No tā laikam tas izriet. Redzēju daudzus cilvēkus, kuri tur dienām dežūrēja, apzinoties, ka viņus var nošaut — ukraiņus, gruzīnus, krievus...
Kāda ir tava iekšējā sajūta, dodoties uz tādām vietām?
Tāda, ka tas ir šausmīgi interesanti! Notikumi tev nāk virsū, vai tad tādā brīdī domāsi par bailēm, par to, ka var iešaut? Tā ir žurnālista laime, būt tādā vietā.
Vai Kijevas vara ir spējīga kaut ko darīt Ukrainas austrumos?
Nē. Kijevas vara ir lamatās. Ja tā kaut ko darīs, tad būs asinsizliešana un Krievijai būs iegansts iejaukties, ja neko nedarīs, tad būs Krima. Tieši tāpēc Krievija ir paziņojusi, ka uzsāk sarunas ar Kijevu, un kā sarunu noteikumu piedāvājusi nekādu antiteroristisku operāciju neveikšanu, bet paši tikmēr ar "zaļajiem cilvēciņiem" mierīgi ieņem Ukrainas pilsētas. Tātad varianti ir divi — asinsizliešana vai teritorijas zaudēšana. Pagaidām izskatās, ka reālāks ir otrais variants.
Kāds ir cilvēku noskaņojums Ukrainā?
Tur ir liels haoss un apjukums. Spēcīgs krievu ierocis ir baumas. Tās ir visdažādākās, un rada grūtības pieņemt lēmumus. Informatīvais fons vairo haosu. Traucē arī tas, ka šobrīd ir vēlēšanu kampaņa, līdz ar to ir iekšējie konflikti, viens grib izskatīties labāks par otru. Krievi to izmanto.
Ko tas nozīmē nākotnē? Ukrainas federalizāciju?
Tas nozīmē to, ka Ukrainai nebūs drošas robežas, un bez drošām robežām tai nav cerību tikt uzņemtai NATO. Krievijas galvenais mērķis ir panākt nedrošas robežas un pēc iespējas lielāku teritoriju ieņemt, pusieņemt, iztēlot, ka tur ir "zaļie cilvēciņi", nevis Krievijas armija...
Ar Krieviju Ukrainai attiecības ir sabojātas uz ilgu laiku?
Tur nav ko sabojāt. Putinam ir savi mērķi, ko viņš realizē. To viņš dara, savos televīzijas kanālos kurinot nacionālo naidu — visus ukraiņus apsaukā par banderoviešiem, iedvešot krieviem to, ka jebkurš ukrainis un viss, kas saistīts ar Ukrainas karogu, ir fašistisks. Tāda ir tā vienkāršā shēma, kas tiek īstenota. Odesā no proputinistiem to jutu, viņi man teica, ka agrāk ar Odesas ukraiņiem viņiem nav bijušas nekādas nacionālās domastarpības, bet tagad, ieraugot Ukrainas karogu un izdzirdot ukraiņu valodu, viņiem esot pretīgi, jo ukraiņi iestājoties par fašismu un krievu izdzīšanu. No kurienes viņi tādu informāciju ir ņēmuši? No Krievijas televīzijas.
Vai Krievijas kanālu rādīšana Latvijā ir jāaizliedz?
Nūja ar diviem galiem. Mums nav kara situācijas ar Krieviju, Ukrainai ir. Protams, to kanālu ziņu veidols ir kara mašinērijas papildlīdzeklis, priekš kam mums tāds vajadzīgs? No otras puses, nevar jau tā vienkārši aizslēgt, tad jāaizslēdz arī internets un satelīti, Dimantam tādu iespēju nav. Turklāt aizslēgtais kļūst par aizliegto augli, kuru mēģina dabūt pa apkārtceļiem. Treškārt, ja aizslēgs, tā kanāla skatītāji viens otram pārstāstīs sižetus, kā tas bija Odesā, kur Krievijas kanāli ir ciet jau nedēļas trīs. Pēdējais arguments: ja tantei Ludzā aizslēgs viņas iemīļoto seriālu, viņa būs pirmā, kas dosies uz Doma laukumu protestēt, lai atdod viņas seriālu.
Kā raugies uz šārudens Saeimas vēlēšanām? Ar cerībām vai ar bažām?
Bažas ir — ka Sudraba var pieslēgties Ušakovam, un viņiem būs valdība, kas varētu izstāties no NATO. Kāpēc lai Krievija nelolotu cerības uz vienu mazu valsti, kuru var viegli ietekmēt, jo mēs savstarpēji kašķējamies? Krievu ir daudz, viņiem ir labi organizēti specdienesti.
Tomēr — kā latvietis var balsot par Saskaņas centru, kurš ir parakstījies pret latviešu valodu?
Latvietis par Saskaņas centru var balsot, kad viņam Panorāmā parāda spaisa apkarotājus, kas principā ir Saskaņas centra reklāma. Neiestājos par spaisu, esmu pret to, un, nedod, Dievs, ja kāds mans bērns kādreiz mēģinātu narkotikas, bet tie džeki, kas stāv pie tiem veikaliņiem, ir Nila Ušakova organizēta kampaņa. Baigie malači, aktuāla tēma. Šodien viņi stāv pie spaisa bodītēm, nākamajā dienā varētu, piemēram, aplenkt kādu policijas iecirkni, kāpēc ne? Normāls ģenerālmēģinājums.
Kas mums būtu jādara?
Vajadzētu tomēr saredzēt, kas par cilvēkiem ir spaisa apkarotāji, un vajadzētu neņemt vērā zvanus uz Kārļa Streipa raidījumu, kur zvana "latvietis" un stāsta, kā viņš iestājas par Ušakovu un ka viņu nevajag apkarot. Tie ir speciāli organizēti "latvieši", kas slavē "labo mēru". Protams, raugoties no ekonomiskā viedokļa, Ušakovs ir viens no labākajiem mēriem, kādi Rīgā ir bijuši. Bet, ja uz to pamatojoties, viņa politiskais spēks nokļūs pie varas valstī, mums draud izstāšanās no NATO. Ja mēs izstājamies, tad Ludzā, Daugavpilī un Balvos drīz var būt "zaļie cilvēciņi". Latvijā kopumā esot pāri 50 tūkstošiem Krievijas pilsoņu.
Tātad tikai NATO mūs var glābt?
Ja kāda vietējā pašvaldība domes sēdē pieņem lēmumu veidot autonomiju, tā jau nav nekāda okupācija, nekādos NATO pantos tas neierakstās... Bet es neesmu nekāds pamācītājs un propagandists, mēs taisām stāstus, lai atklātu lietas, kas skatītājam jāzina, nevis propagandējam idejas. Neesam politiskais spēks. Žurnālista uzdevums nav būt par propagandas ruporu, cilvēkiem ir jādomā ar savu galvu.
Visu sarunu ar Ansi Pūpolu lasiet 17.-24. aprīļa žurnālā Sestdiena!