19 gadu vecumā ar grupu PeR viņš jau pārstāvēja mūsu valsti Eirovīzijā. Ap to pašu laiku Eilands intervijās sāka stāstīt par sajūtu, ka laiks iet pārāk ātri un var nepaspēt ielēkt vilcienā. Tad šoruden nāca koncertizrāde Manas mājas zvēru dārzs, kuras pirmizrādē viņš sajuta, ka spēj pagriezt laiku arī atpakaļ un atgriezties bērnībā, kur tev var piederēt "zooloģiskais dārzs ar meitenēm". 28.decembrī Mazajā ģildē Jāņa Lūsēna koncertizrāde ar Plūdoņa, Leona Brieža, Pētera Brūvera un Ineses Zanderes dzeju "Manas mājas zvēru dārzs" tiks spēlēta šogad pēdējo reizi.
Fragments no intervijas:
Vai pēdējās Saeimas vēlēšanās tava paaudze bija aktīva vai pasīva?
Runājot par vēlēšanām, mana paaudze ir lieli muļķi. Senāk domāju, ka uz vēlēšanām jāslēpj pensionāru pases, viņus nedrīkst laist uz vēlēšanām, jo viņiem katrs, kas kaut ko pasaka pa televizoru, šķiet labais, bet šajās vēlēšanās sapratu, ka jaunieši ir vēl stulbāki, viņus vispār nekas neinteresē. Pat ja viņi nobalso par politiķi, kuru es vai citi uzskata par labu, viņu argumenti ir stulbi. Foršāk viņiem šķiet nofočēt selfiju ar aifonu... Man derdzas, ja pēc koncerta pasaka: "Uztaisām selfiju!" Ne jau bildēties man negribas, bet tas vārds ir briesmīgs!
Nu, ja jaunietis var feisbukā ierakstīt, ka nezina, kā jābalso, ja prasa "neesmu nekam sekojis līdzi, draugi, pasakiet, par ko man balsot?" — ja tādi dunduki iet uz vēlēšanām, tad ko mēs vispār gribam? Uzskatu, ka reizi četros gados tomēr var izpētīt sarakstus un redzēt, ko katra partija saka. Ja viņi paši neseko tām lietām līdzi, tad lai iet bekot!
Cik svarīga tavai paaudzei ir Latvija?
Manai paaudzei ir nostāja: ja būs kariņš, brauks prom. Esmu intervējis cilvēkus uz ielas, un jauniešu nostāja pārsvarā ir tāda. Mani vecāki viņus nosoda, es nenosodu. Ļoti labi saprotu, ka viņos vienkārši nav ieaudzināts patriotisms. Mūsu valsts vara ir ļoti pie vainas, ka tas nav izdarīts. Lielākajai daļai cilvēku ir sajūta, ka katru dienu kāds aiziet uz Saeimu un nodod mūsu valsti.
Ko tev nozīmē iepriekšējo paaudžu slavenie komponisti — Raimonds Pauls, Imants Kalniņš, Mārtiņš Brauns, Jānis Lūsēns un citi?
Ir daži joki, kuros Raimonds Pauls tiek salīdzināts ar dievu. Apmēram to man viņi arī nozīmē — kā sengrieķu mitoloģijas dievi, kuru eksistencei nav iespējams ticēt, kamēr neesi viņus redzējis vaigā. Ieraudzīt viņus un parunāties ir nedaudz dīvaini, liekas, ka par tādiem tikai raksta grāmatās. Man viņi šķiet neaizskarami un nemirstīgi, tādi, kas būs arī tad, kad mani mazbērni te čāpos apkārt. Arī tad, ja viņu daiļradē kaut kas nav pa manai gaumei, cienu viņus no visas sirds. Es nekādi nevarētu ar viņiem būt uz tu.
Biezu ādu attiecībā uz publikas vērtējumu uzaudzējis neesi?
Esmu, jo saprotu, ka — negribas teikt vārdu "slava", jo tā Latvijā ir Raimondam Paulam, bet atpazīstamība — tā ir ļoti pārejoša lieta, ilūzija. Man ir bijuši laiki, kad katru dienu piedāvā projektus, un ir bijis arī tā, ka mēnešiem neviens nezvana. Tādā brīdī noteikti nedrīkst sākt iet uz visādiem kokteiļpasākumiem un bildēties ar dzērieniem rokā, lai tiktu dzeltenajā presē, tas ir stulbi un bezjēdzīgi. Ja tevi atpazīst tikai kā skaistu cilvēku, kurš ir žurnālos, tad tu esi pilnīgs nulle. Ir jāpieņem tas, ka visu laiku kalna virsotnē nevari būt. Cilvēkiem ļoti ātri apnīk, viņi grib kaut ko jaunu, bet tu nevari visu laiku būt kaut kas jauns. Ja māki parādīties ar kaut ko labu brīdī, kad cilvēkiem tas ir vajadzīgs, tad viss būs kārtībā.
Vai pret dzeltenās preses uzmanību biji imūns no paša sākuma?
Nē. Man bija 11 gadi, piedalījos bērnu Eirovīzijā. Tas bija pirmais brīdis, kad mans vārds parādījās internetā. Izlasīju komentāru pie konkurenta, kur kāds bija parakstījies kā Ralfs Eilands un uzrakstījis "es uzvarēšu, esmu labāks". Es apraudājos, nesapratu, kā cilvēki var būt tik ļauni. Kopš tās dienas komentārus vairs nelasu.
Vai tev pēc dalības Eirovīzijā mainījās domas par šo pasākumu?
Mainījās gan uz labo, gan slikto pusi. Uz labo tāpēc, ka tā ir iespēja mūziķim, milzīga auditorija, un fanu prieks dod pašpārliecību. Latvijas mūziķiem saku: ja jūs piedalīsieties ar labu dziesmu un priekšnesumu, jūs jau neviens neapliks, apliks konkursu — jo tur ir ļoti daudz stulbu dziesmu un priekšnesumu, un cilvēki ļoti daudz arī balso par stulbībām. Eirovīzijā ir iebalsoti diezgan daudzi viendienīši, neizdevušies mūziķi, kuriem nav sava stila, viņi ir tikai dabūjuši kaut kādu dziesmu un iemācījušies smuki dziedāt — un par viņiem balso, jo viņu dziesma atbilst kādiem Eirovīzijas standartiem, kas ir galīgi garām, jo ikdienā mēs taču klausāmies Queen un Deep Purple un neklausāmies neko tādu, kas skan Eirovīzijā. Arī šogad Eirovīzijā otrajā vietā palika Nīderlande ar ļoti foršu dziesmu, un uzvarēja Končita, bārdaina meitene, kurai, manuprāt, nav tā labākā dziesma — uzvarēja tikai tāpēc, ka viņai ir interesants tēls un viņa aizstāv homoseksuāļu tiesības. Tas ir politisks balsojums, tas ir sviests. Jābalso ir par dziesmu.
Arī tas, ka redzēju, kā notiek balsu pirkšana, nebija patīkami. Kas vēl palicis atmiņā no Eirovīzijas? Neesmu homofobs nevienā ziņā un neesmu ne pret vienu žanru, bet biju šokēts, cik liela ir homoseksuāļu auditorija Eirovīzijā. Tas ir viņu tusiņš. Tāpat kā melnādainie saka, ka baltie klausās ABBA un Bee Gees, un baltie savukārt saka, ka melnie klausās regeju un hiphopu, tāpat arī par homoseksuāļiem var teikt, ka viņi klausās nedaudz citādu mūziku.
Nākamgad vairs uz Eirovīziju nebrauksi?
Nē. Esmu sarakstījis vairākas dziesmas, došu citiem izpildītājiem. Es tur jau biju, izmēģināju, pašpārliecību ieguvu, un ar to man arī pietiek.
Visu interviju ar Ralfu Eilandu lasiet žurnāla Sestdiena 12.decembra numurā!
