Rukšāne sarunā izmet, ka no saviem jaunības kompleksiem tomēr neesot tikusi vaļā, un smejoties saka: "Man visu laiku bail, ka kāds atklās, ka es nekas neesmu — ne bioloģe, ne ārste, ne... Vienīgais, ko man nevar atņemt, — esmu mamma trim bērniem."
Fragments no intervijas:
Sestdiena tevi intervēja pirms trim gadiem, kad pēc septiņu gadu darba aizgāji no žurnāla Lilita vadīšanas. Toreiz stāstīji, ka esi ļoti priecīga par to, ka nu varēsi nodoties tikai rakstīšanai...
Tagad esmu priecīga par to, ka esmu laukos. Mēs jau kādu laiku meklējām iespēju pārcelties ārpus Rīgas, lai ir zaļš, mežs, dārzs... Man jau galvenais ir mežs, es nevaru bez meža. Ja man ir, kur iziet laukā un pastaigāties, tad dzīve ir gaišāka. Var visu ko pavērot, paskatīties pēdas un sagrauzumus mežā, tīklus un alas, dobumus un visādus jocīgus veidojumus. Atrast kādus augus, ko vēl nepazīstu, stiept tos mājās un noteikt.
Tviterim laukos velti daudz laika?
Pārāk daudz. Bet tā es kompensēju to, ka ikdienā esmu ļoti nesabiedriska. Vienu brīdi visi runāja, ka virtuālā komunikācija ir surogāts un attiecību simulēšana, bet, jo vairāk internets ienāk dzīvē, jo skaidrāk redzams, ka tā ir ļoti laba alternatīva komunicēt tiem cilvēkiem, kas citādi nekomunicē. Es, laukos sēžot un ņemoties ar savu depresiju, kas man bieži vien liedz iziet ārā un piedalīties tusiņos (tas man izraisa fizisku diskomfortu), ar tviteri spēju nepalikt par vientuļu rupuci. Šī alternatīva ir nevis surogāts, bet palīdzīga roka.
Politiskajās tviterdiskusijās arī iesaisties?
Principā ne, jo negribu iesaistīties tur, kur īsti līdz galam nesaprotu visas manipulācijas. Dažreiz uzķeros.
Esi izteikusies arī par kopdzīves likumu, un tur tev ir tāda frāze, ka dzimums nav svarīgs. Tev dzimums nav svarīgs?
Principā ne. Mīlestībai nav dzimuma.
Dzimummīlestībai nav dzimuma?
(Smejas.) Man personiski dzimums ir svarīgs, bet... Nezinu, kā tas ir vīriešiem, bet par sevi tikpat labi varu iedomāties, ka es varētu būt sirsnīgi, mīļi un ģimeniski pieķērusies sievietei, dzīvot kopā ar sievieti, veidot ar viņu kopā sadzīvi. Skaidri zinu, ka seksu ar sievieti es negribētu, bet visu pārējo... Ja suns vēl mācētu runāt, ne tikai uzklausīt, es varētu dzīvot arī ar suni!
Seksa nozīme cilvēka dzīvē ir krietni pārspīlēta.
Vai tad tā nav vienīgā lieta, kas cilvēkus patiešām interesē?
Nē.
Kas tev ir rakstīšana — liels kaifs vai citreiz arī piespiešanās?
Atceros, pēc pirmās grāmatas iznākšanas intervijās stāstīju, ka rakstīt ir nenormāli kaifīgi, baigā bauda (smejas)! Manuprāt, tas ir pamatīgs darbs, ne tikai intelektuāls, bet arī fizisks. Tas ir nervu darbs, kas tevi nobeidz arī emocionāli, iztukšo. Vasarās, kad nerakstu un visu dienu strādāju dārzā rokot un stiepjot, vakarā esmu nogurusi mazāk nekā pēc pāris stundu rakstīšanas. Ir jau pētījumi, ka smadzeņu darbs patērē vairāk kaloriju nekā muskuļu darbs. Dārza darbu tu izdari, sakrāmē tos burkānus, noliec, pēc tam ej iekšā, taisi ēst vai skaties internetā, vai pļāpā — tas ir cits darbs. Bet, kad raksti romānu vai stāstu, tu no rīta piecelies, un tas stāsts ir ar tevi, pa dienu tu to pieraksti, un tas ir ar tevi, vakarā arī tas ir ar tevi, un naktī tu par viņu sapņo. Tā ir nesaraujama kopdzīve diendienā. Principā rakstīšana tajā brīdī ļoti egoistiski izstumj visu pārējo kā tāds sātans, kurš tev liek kalpot, muguru nepacēlušam.
Stāsts tev ir ideālā literatūras forma?
Ar stāstiem ir tā: sāc rakstīt, domā, ka būs romāns, bet tad tev apnīk, un tu ātri pabeidz (smejas). Vīrs nesen mani mudināja rakstīt, es atbildēju, ka nevaru romānam pieķerties, nevaru izdomāt vienu daļu, un viņš teica: raksti par sevi tagad, uzraksti kaut ko atsevišķu. Prasīju, vai viņš grib, lai es tagad memuārus rakstu. Vīrs: kāpēc ne? Es: bet tad jau man pēc gada jānomirst, es negribu tik ātri nomirt.
Man liekas, memuārus dzīves laikā raksta un publicē tikai politiķi. Bet varbūt vīram tā bija laba ideja, un man būtu jāsāk to darīt. Pagājušogad sadedzināju visas savas dienasgrāmatas, piezīmes un skices, vecos dzejoļus, visu, visu...
Kāpēc tu tā darīji?
Pirmais šoks man bija, kad Nora Ikstena uzrakstīja grāmatu par Regīnu Ezeru. Tur bija Ezeras piezīmes un dienasgrāmatas. Nē, nebija tā, ka man Ezera tāpēc novēlās no kāda pjedestāla, bet to grāmatu bija sāpīgi lasīt. Ja gadījumā kaut kas notiek, es negribu, lai tā par mani...
Aspazija gan savu saraksti ar Raini lielākoties saglabāja.
Klausījos pa radio tās vēstules, un man bija neērti par tiem vājprātīgajiem deminutīviem, ko viņi lietoja. Negribētu, lai manas vēstules tā lasa. Bet ir jau cilvēki, kas savas asinsanalīzes un rentgenuzņēmumus arī publicē internetā.
Visu interviju ar Daci Rukšāni lasiet žurnāla Sestdiena 23.oktobra numurā!