Neļaut pagātnei izzust. Saruna ar vēsturnieci Lilitu Zemīti

Laikā, kad visu planētu pārplūdina mērķtiecīgi izplatītas šaubas par Rietumu pasaules vērtībām, civilizācijas un dzīvesveida dzīvotspēju, ir svarīgi atkal un atkal atgādināt par tās skaistumu, krāsainību un bezgala interesanto vēsturi – vēstures doktores, asociētās profesores Lilitas Zemītes rakstu krājuma Rietumu pasaule modernajos laikos: vēstures problēmas pēcvārdā raksta tās redaktors vēstures doktors Jānis Taurēns. Savukārt priekšvārdā viņas bijušais students Latvijas Ārlietu ministrijas NATO un Eiropas Drošības politikas nodaļas vadītājs Jānis Beķeris sauc Zemīti par vienu no izcilākajām pasniedzējām, "vārda vistiešākajā nozīmē īpašu" vēsturnieku aprindās. Par šo apgalvojumu patiesumu SestDiena pārliecinājās, intervējot profesori brīdi pirms viņas grāmatas atvēršanas, kas notiks 4. februārī Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē. Vaicāta, kāpēc grāmata iznāk tieši tagad, Zemīte nevilšus apliecināja savu popularitāti studentu vidū, sakot – tā ir viņas absolventu iniciatīva un arī organizācija: "Viņi mani pierunāja. Man ir arī tādi fenomeni, ka students pēc beigšanas vēl nāk uz manām lekcijām..." 

Tā kā jūsu grāmatu viegli lasīt, gribu jautāt, kas ir vēsture – zinātne vai literatūra?

Ir uzskats, ka vēsture var būt viens no literatūras paveidiem, ja raugāmies uz rakstīšanas stilu. Esmu teikusi, ka vēsturnieks ir pagātnes romānists, un vēsturniekos stilu augstu vērtēju. Bet, ja jūs man jautātu, kāda ir vēstures loma sabiedrībā, mana atbilde būtu ļoti skaidra: vēsture ir vērtība pati par sevi! Mēs nevaram nodefinēt, kāda ir vēstures loma, bet humanitāro zinātņu loma sabiedrībā ir cilvēcības saglabāšana cilvēkos. Laikmetā, kas ir tik pragmatisks, kad visu mēģina izskaitļot un pārrēķināt naudā, tas ir jālīdzsvaro ar humanitārajām disciplīnām. Aiz skaitļiem mēs nevaram pazaudēt cilvēcību. 

Kā jūs kļuvāt par vēsturnieci?

Drīzāk nejauši nekā jauši. Skolā man patika jaunāko laiku vēsture, XX gadsimts. Šajos laikos es droši vien būtu gājusi studēt politikas zinātni, bet tad to studēt nevarēja un viss XX gadsimts bija vēstures un filozofijas fakultātē. Pirmajos kursos man tur gāja diezgan grūti, biju gaidījusi pavisam ko citu. Skolā vēsture bija vairāk skaisti stāsti, bet fakultātē nāca tādas lietas kā avotu pētniecība, ļoti detalizēta jautājumu izpēte, historiogrāfija, ārkārtīgi liels uzsvars uz senajiem laikiem, etnogrāfiju, arheoloģiju. Brīžam šķita, ka neesmu atnākusi pareizajā vietā. Bet trešajā kursā, kad studijās parādījās jaunie laiki, interese kļuva nopietnāka, to veicināja arī vairāki lieliski pasniedzēji, tostarp Pēteris Krupņikovs, Maksims Duhanovs.

Pēdējos kursos sāku strādāt par lietvedi Rietumeiropas un Amerikas Jauno un jaunāko laiku vēstures katedrā. Kolēģi teica, ka man būtu nepieciešams veikt arī pētniecisko darbu, nevis tikai sēdēt pie dokumentu kārtošanas. Uzrakstīju disertāciju XX gadsimta Latvijas vēsturē Latvija Tautu Savienībā, tas man kliedēja ilūzijas par to, kā valstis kārto savstarpējās attiecības. Bet ar to šā perioda pētniecība man faktiski beidzās, un, kad daži kolēģi pensionējās, man piedāvāja pārņemt viņu kursu – XVII, XVIII un vēlāk arī XIX gadsimtu. Esmu ļoti gandarīta, ka man nav jāpēta un jāpasniedz XX gadsimta Latvijas vēsture, jo šim periodam ir pārāk traģiska aura, un neesmu pārliecināta, vai es emociju dēļ varētu ar šiem jautājumiem profesionāli nodarboties. Zinot, ar ko beidzās Latvijas neatkarības izveidošana, pētīt to, kāds bija uzplaukums tajā laikā, ir vienkārši sāpīgi.

Esmu arī apmierināta, ka man nav nācies pētīt Padomju Savienības un Krievijas vēsturi, jo man liekas, ka darbs par šiem jautājumiem varētu veicināt sliktas auras veidošanos. Bet XVII–XIX gadsimts Rietumeiropā un Amerikā – tas ir attālināti, ar to man nav tik ciešas emocionālas saistības, varu uz to skatīties no malas. Turklāt tā pasaule ir ļoti pamācoša, tur ir dažādas līdzības un pretrunas, kas noder Latvijas vēstures pētīšanā. Tas posms ir ļoti plašs un materiālu pārbagāts. 

Sākot strādāt 90. gadu sākumā, šī vēsture bija jāapgūst no jauna. Neatkarīgajā Latvijā auditorijā vairs nevarēja iet ar marksistiskām koncepcijām. Grāmatas, kurās bija citas koncepcijas, tad vēl nemaz nebija tik viegli pieejamas. 

Pakāpeniski arvien vairāk iegūstot šo literatūru, es sapratu, cik bagāta ar viedokļu dažādību ir Rietumu literatūra. Šī viedokļu, rakstīšanas stila, materiālu atlases un pasniegšanas veida dažādība mani saista joprojām. Vienkārši apbrīnojami, kā par vienu un to pašu faktu, notikumu vai procesu var rakstīt dažādi vēsturnieki, paverot citas nianses, parādot citus aspektus. Man ir iespējas veidot vienotu vēstures stāstu, kas, ceru, ir interesants arī studentiem. Arī man pašai šis process sniedz gandarījumu un ļauj diezgan ātri saskatīt autora uzskatus un pozīciju, ļauj veidot tādu pētījumu virzienu kā historiogrāfija.

Kas vēsturē ir vairāk – iespējamība veidot dažādus stāstus vai neiespējamība nokļūt pagātnē?

Akadēmiskā vēsture nevar nodrošināt iespēju nokļūt pagātnē, tai var tikai pietuvoties. Vācu vēsturnieks Joahims Fests intervijā Latvijas Televīzijai teica, ka vēsturniekam ļoti veicas, ja viņš par 50 procentiem var pietuvoties patiesībai, taču vairākumā gadījumu izdodas pietuvoties tikai par 20 procentiem. Vēstures specifika ir tā, ka vēsturnieks pēta notikumus, procesus, vēstures attīstību, zinot, kāds ir rezultāts. Tā ir liela vēsturnieka priekšrocība. Zinot, kā notikums ir rezultējies, gribot negribot tiek piemeklēti skaidrojumi un cēloņi tam, lai mēs nonāktu pie zināmā rezultāta. Taču, lai patiesāk varētu pietuvoties pagātnei, drīzāk jāskata tās iespējas, kuras nerealizējās, un jāatbild uz jautājumu, kāpēc tās nerealizējās. Lai uz to atbildētu, vēsturniekam jāspēj domāt kā tā laika personāžiem. Tāpēc vēsturnieks zināmā mērā tagadnē veido pagātni – tagadne veido pagātni.

Tā ir neizbēgamība?

Jā, tas notiek pat negribot. Lasot daudzos vēsturnieku darbus, ir labi redzams, kas ietekmējis vienu otru pagātnes vērtējumu un redzējumu. Bieži vien ietekmētājs var būt laikmets, var būt vēsturnieka personība un var būt arī tāda pavisam dīvaina lieta kā mode – tas, kas tajā laikā sabiedrībai ir pieņemams, tas, uz ko sabiedrība fokusējas. Tāpēc parādās jaunas tēmas un, it sevišķi mūsdienās, jaunas pieejas vēsturei.

Piemēram, XX gadsimta 80. gados ļoti moderni bija pētīt vienkāršā cilvēka ikdienas dzīvi, skatīties uz notikumiem nevis caur politisko notikumu prizmu, politiķu, valstsvīru, karavadoņu rīcību, bet caur ikdienas cilvēka izjūtām. Tātad balstoties uz dažādām atmiņām, vēstulēm. Tad arī vēsturē sāka parādīties šādas tēmas. Piemēram, Pirmo pasaules karu 80. gados mēģina traktēt caur vienkāršā karavīra prizmu – kā viņš šo karu redzēja un uztvēra.

80. un arī 90. gados bija modē tāda lieta kā multikulturālisms. Visur tika uzsvērts, cik tā ir laikmetīga parādība un ka tas ir sabiedrības eksistēšanas ideālais modelis, uz kuru vajadzētu tiekties. Uzreiz šādi darbi sāka parādīties arī Latvijas vēsturē – Latvija kā multikulturāla sabiedrība, kas tāda ir bijusi vienmēr. Multikulturālisms sāka ienākt pat Amerikā. Amerikāņi nekad nav gribējuši atzīt, ka viņi ir multikulturāla sabiedrība, tur šī pozīcija ne gluži uzvarēja un dominēja, amerikāņi drīzāk uzstāja uz ideju, ka ASV ir nacionāla valsts un amerikāņi ir vienota nācija. Mainoties laikmeta prasībām, pieeja var mainīties.

Šobrīd vēsturē ir kādas modes tendences? Piemēram, Pirmā pasaules kara pētniecībā?

Atklāti sakot, mode diezgan ātri mainās, bet tai bieži vien ir tendence atgriezties. Pēc kāda laika tas pētījumu virziens, kas šķita nemoderns pirms 20 gadiem, atgriežas un kļūst aktuāls.

Piemēram, runājot par Pirmā pasaules kara simtgades pētījumu tēmām, skaidri vērojama tendence atgriezties pie politiskās vēstures pētniecības. Tam ir noteikts pamats. Uz Pirmā pasaules kara vēstures lielo jautājumu – kāpēc karš izcēlās? – var atbildēt tikai tad, ja nopietni iedziļinās jautājumos, kas skar diplomātisko krīzi valstu attiecībās, lielvalstu līderu sarunas īsi pirms kara. Liela daļa pēdējā laikā iznākušo Pirmajam pasaules karam veltīto darbu aptver ļoti īsu laikposmu, varbūt vienu mēnesi vai pat nedēļu pirms kara. Līdz ar to ir mēģināts pateikt, ka visi tie cēloņi, kas karu izraisīja, ir sagrupējušies ļoti saspiestā laikposmā. Tātad politiskās attiecības pēdējā pirmskara mēnesī ir jāpēta, lai atbildētu uz fundamentālo jautājumu par kara izcelšanos. Tā Eiropai ir ļoti traumatiska pieredze. Eiropā nekad nebija pieredzēts tāda mēroga karš un nekad nebija bijis tik liels kritušo skaits. Pirmā pasaules kara sekas Eiropas vēsturē ir nerimstošs pētījumu objekts: kā vēlreiz nepieļaut to, ka eiropieši karo cits pret citu, kā faktiski pierāda jaunākie pētījumi, pat īsti nezinot, kāpēc.