Sliktāk vienmēr var būt. Saruna ar Uldi Pīlēnu

Pēc neatkarības atgūšanas Latvijai bija skaidrs mērķis – tikt uzņemtai ES un NATO. Kā jūs tagad definētu Latvijas mērķi, ja tāds vispār ir?

Kad bija jābalso par iestāju ES, teicu, ka esmu eiroskeptiķis, kas balsos par. Pie tādas pozīcijas arī esmu palicis. Propaganda par iestāšanos mums solīja visu baltos toņos, bet tā nemēdz būt, ja apvienojas vienā lielākā organizācijā vecie "karteļa" dalībnieki ar jaunajiem. Protams, vecie jaunos apspēlē. Vienlaikus, ja mēs paši esam naivi un domājam, ka mums nav jāpiestrādā, lai izcīnītu izdevīgākus nosacījumus, tad vilšanās tiem, kas uz ES skatījās rozā brillēs, ir iespaidīgāka nekā man, reālistam, kurš saprot, ka tur būs daudzas negatīvas lietas, bet, saliekot kopā plusus un mīnusus, pozitīvā ir vairāk.

Ja kāds domāja, ka iestāšanās ES ir kā finiša lentītes pārraušana, pēc kuras var iestāties atslābums, tad mums jāatgriežas pie tā, par ko jau runājām, – atslābums nekad neveicina attīstību. Tie, kas neatslāba un saprata, ka šis ir jauns konkurences laukums ar jauniem spēles noteikumiem, ES kopējā telpā sitas tīri labi, ievērojuši, ka dažs labs ES vecāko valstu labklājības skartais uzņēmējs ir paguris no šīs labklājības, un mēs kā jaunpienācēji spējam ne tikai paņemt no viņiem labāko, bet pat viņus apdzīt.

Runājot par Latvijas mērķi, jāsaprot viena lieta – nacionāla valsts šobrīd, esot ES, NATO un citās augstākās struktūrās, filozofiski ir jātransformē. Mēs nevaram izmisīgi turēties pie nacionālas valsts izpratnes ar XIX gadsimta priekšstatiem par nacionālu valsti, tās robežām, valūtu, bruņotajiem spēkiem utt. Konteksts ir būtiski mainījies. Esam kļuvuši par daudz sarežģītākas struktūras elementu un nevaram skatīties paši uz sevi no vienkāršākas struktūras pozīcijām, lai sevi nepazaudētu.

Ir labs teiciens: ja grib, lai viss paliek, kā ir, visam ir jāmainās. 

Mums patlaban prasītos vērst skatu uz iekšu, uz savu kolektīvo apziņu, noskaidrojot, vai neesam apmaldījušies pagātnes romantiskajā redzējumā, izceļot no pagātnes laukā tikai labo un neredzot slikto. Kvalitatīva diskusija novērstu vulgārnacionālisma idejas vai domāšanu tautiskās kategorijās. 

No viedokļu veidotājiem es gribētu redzēt daudz augstāku līmeni diskusijā par to, kur šodien atrodamies uz vēstures ass. Veselīgai būtnei emocionālais, dvēseliskais un ķermeniskais stāvoklis ir līdzsvarā. Kad skatāmies uz sevi kā nāciju, redzam, ka mums ir virsotņu izjūta, ir Dziesmu svētki, bet mēs ļoti maz gribam runāt ikdienas realitātes kategorijās. Mums patīk svētku kategorijas, salūti. Bet, tiklīdz nosvinējām simtgadi, no virsotņu sajūtas nokritām atsegtajā korupcijas bezdibenī. Tas liecina, ka kopējais morāles līmenis mums ir pārāk zems. Vēlmes augstas, bet mēs pārāk maz darām, lai augstākā līmenī tiktu.

Sevis attaisnojumam varam teikt, ka reti kurā nacionālā valstī ir tik liels okupācijas laikā iebraukušo īpatsvars.

Mēs jau neesam unikāli. Man patīk nevis momentfiksācija, bet dinamiskā fiksācija. Vācija kādam var šķist gandrīz vai mononācija, bet tur ir pilsētas, kurās otrā vai trešā migrācijas paaudze veido ap 40–50 procentu no iedzīvotāju kopskaita. Vācu pētījumi rāda, ka visvieglāk integrējas vai asimilējas austrumeiropieši. Savukārt turki integrējas minimāli. Jā, vācu valodu zināmā līmenī ir apguvuši, bet islāma tradīciju noteiktās sieviešu un vīriešu attiecības saglabā. Vācijā ir pietiekami daudz kriminālu gadījumu, kad meitenes turku un kurdu ģimenēs, kuras atļaujas iet emancipācijas ceļu, ģimenē cieš no vardarbības.

Kādi 50 procenti otrās un trešās paaudzes vairāk neintegrētu nekā integrētu iedzīvotāju ar migrācijas vēsturi noteiktā teritoriālā vienībā, piemēram, pilsētā, jau maina vietējās tradīcijas. Tur nevar nemainīties arī kultūras tradīciju fons. Šādā kultūrvides transformācijā svarīgākais ir saglabāt savu vērtību sistēmu.

Cik lielā mērā atvērties jaunām vērtībām – tas jau ir sabiedrības brieduma pakāpes jautājums, kā piemērot mentālo kodolu ārējās pasaules izaicinājumiem, to nezaudējot. No bāreņu tautas mums jātransformējas uz nākotnes izaicinājumiem atvērtu un cīnīties gatavu tautu.

Tam nepieciešami gudri politiķi, bet Latvijā politiķu kvalitāte krītas.

Ārējo izpausmju ziņā es tam varētu piekrist, mums visa politika asociējas ar parlamenta vēlēšanām un ievēlēto deputātu kvalitāti. Tad tiešām gribas teikt, ka Augstākajā padomē un pirmajās saeimās ienāca sevi lielāku lietu vārdā upurēt emocionāli gatavāki politiķi.

Politiskajās partijās, tāpat kā uzņēmumos, ir cikls "dzimšana – bērnība – pusaudža gadi – briedums – novecošana...". Statistika rāda, ka organizāciju vidējais darbības ilgums ir 40 gadu. Protams, ir uzņēmumi un organizācijas ilgdzīvotāji, bet daudzi nenodzīvo pat trīs gadus. Ar mūsu politisko vidi, kas tiek identificēta ar parlamentāro jeb partijas vidi, mēs patiesībā esam nonākuši pie šāda tipa demokrātijas modeļa – modeļa, kurš pieļauj populismu – transformācijas. Ja šādi modeļi netransformējas, tie mirst. Transformēties uz kaut ko nopietnāku, lai vienmēr būtu brieduma fāzē, vienmēr ir iespējams. Mūsu demokrātijas modeļa koncepts ir pārbriedis, tam ir jātransformējas, lai mēs nepazaudētu demokrātiju. Esmu jau minējis, ka esam pietuvojušies Veimāras republikas laikiem, kad daudzas partijas nespēj sadalīt varu. Tad ir divas izejas – vai nu autoritārisms uzreiz, vai autoritārisms pēc demokrātijas nīkuļošanas fāzes.

Liberālo demokrātijas modeli, pie kura mēs joprojām formāli pieturamies, vairākās citās valstīs, piemēram, Ungārijā un Polijā, jau ir nomainījusi autoritāra demokrātija. Ja mēs paliekam stīvi pie viena modeļa, liberālās demokrātijas 90. gadu izpratnē, tad tā tiek, rupji sakot, izvarota caur populismu, kad katrs var atļauties solīt visu un apvainot, ko vien grib, un beigās tiek nominēts par Ministru prezidenta kandidātu. Nezinu, ko Valsts prezidents ar to bija domājis, bet tas var palīdzēt nākamajās Eiroparlamenta vai nacionālā līmeņa vēlēšanās populismam sagraut to modeli, kurā šobrīd esam. 

Demokrātija ir smalks abpusējas uzticības tango, kurš mums vairs nedejojas,

jo tiem, kas nāk it kā ar vēlmi izvest tautu saulītē, ir pavisam citas domas galvā, savukārt tie, kas vēlē, joprojām notic šim modelim.

Rodas dubultapmāns. Tas ir līdzīgi kā uzņēmējdarbībā – ja menedžments nav izdomājis modeli, kurā netiek pieļauta zagšana, tā notiks! Neatrisinot motivācijas jautājumu, veidojas pašmotivējošie procesi, kas grauj sistēmu. Nav tā, ka sliktāk nevar būt. Sliktāk vienmēr var būt.