Roboti katastrofas vietā pastrādāt nevarēja un izgāja no ierindas uzreiz, viņu vietā ņēma cilvēkus, kuri, izrādās, varēja – gan vairāk, gan ilgāk. Bet ar sekām cīnās vēl gadu desmitiem pēc tam.
Kodolkatastrofas vietas apmeklējums tagad rada dīvainas, pretrunu pilnas sajūtas. No vienas puses, skarbi reāla, pie zemes velkoša pieredze par kļūdām, kuras nekad nevajadzēja pieļaut. Tomēr vienlaikus nereāls ceļojums laikā uz vietu, kur viss joprojām kā "toreiz" – sastindzis senās atmiņās, ļaujoties tikai dabas trakojošajam spēkam un spējai agri vai vēlu pārvarēt visu, pielāgojoties, galu galā tādā vai citādā veidā uzvarot un radiācijas ļaunumu dīvainā veidā izmantojot savā labā. Kaut vai milzu samu veidā.
Bet ne jau vienmēr tas ļaunums tik tiešs un sataustāms. Par netveramāku, bet tāpēc nebūt ne mazāku un pavisam reāli jūtamu ļaunumu runā arī Krievijas kinodokumentālists Vitālijs Manskis. Nupat režisors pabeidzis filmu par Ziemeļkoreju un atzīst – kopš bijis tur, viņš neko vairs nevar noteikti apgalvot pat par visvienkāršākajām lietām. Par savu filmu Saules staros šajā valstī viņš varētu saņemt vismaz piecus mūža ieslodzījumus. Taču intervijā SestDienai režisors stāsta arī par Krieviju, kuras vara Putinu pārvērtusi absolūtajā ļaunumā un ar kuru lielvalsts līderis sagrāvis pats sevi. Patlaban Manskis pārcēlies uz Latviju un, jau iepazinis šejienes sabiedrību, aicina neslēpt galvu smiltīs, domājot par Latvijas krievu integrāciju, "jo tagad daudzi no viņiem nav ar jums". Varbūt tā ir viena no lietām, ko tā lielā ļaunuma mazināšanai var darīt pilnīgi ikviens – veidot sabiedrību, kurā gribētos dzīvot visiem, sākot ar kaut ko pavisam vienkāršu jeb, kā saka, savu māju un savu pagalmu. Varbūt, piemēram, kopīga talka, nokopjot drazas netālajā mežā, var būt tas pirmais reālais solis integrācijā, jo grābjot un kārtojot nekas politisks nav jādala – izmētātas plastmasas pudeles ir un paliek ļaunums, vienalga, kurā valodā runājošais tās aiz sevis pametis. Turklāt – arī te jau tas pats "mazā cinīša likums" strādā. Tikai nu jau pozitīvā nozīmē.
Šīs SestDienas, 22. - 28. aprīļa, numurā lasiet:
CEĻOJUMS. Zonā sastingušais laiks. Trīsdesmit gadu pēc Černobiļā notikušās kodolkatastrofas avarējušās atomelektrostacijas apkārtne kļuvusi vienlaikus par biedējošu un neizskaidrojami fascinējošu vietu. Tā vilina gan tūristu grupas, gan vientuļus stalkerus, sagaidot visus ar savu dīvaini pamirušo dzīvības pilnumu. SestDiena dodas iepazīt Černobiļas zonu.
SestDienas SALONS. Ziemeļkorejā Staļins nav miris. Krievijas vara ar tās bizantisko tradīciju ir pārvērtusi Putinu par absolūto ļaunumu, saka Krievijas kinodokumentālists, filmas Saules staros autors Vitālijs Manskis. Intervijā SestDienai viņš stāsta arī par unikālāko totalitāro režīmu pasaulē, Putina varas perspektīvām un Latvijas krievu integrācijas nepieciešamību.
PASAULĒ. Putina gvarde. Līdz ar pārkārtojumiem Krievijas iekšlietu sistēmā kaimiņvalstī izveidota arī īpaša, tieši prezidentam pakļauta Nacionālā gvarde ar Vladimiram Putinam lojālo viņa kādreizējo miesassargu Viktoru Zolotovu kā virspavēlnieku. Kremļa kritiķos un opozīcijā tas jau radījis bažas, ka gaidāms jauns 1937. gads.
FOKUSĀ. Eiropiešiem kronis nespiež. Arī XXI gadsimta Eiropā dažās valstīs valda monarhija, un, par spīti biežajiem pārmetumiem par grezno dzīvesveidu, karaļi un karalienes joprojām ir populāri. SestDiena pēta, cik tad īsti izmaksā karaliskais dzīvesveids un cik liela ietekme ir mūsdienu monarhiem.
TUVPLĀNĀ. Piedāvājums kā šantāža jeb Datora un cilvēka kopīgais spēks. Dators nākotni paredzēt nemācēs un arī bez cilvēka blakus iztikt nevarēs, taču var palīdzēt atrisināt problēmas un saīsināt laiku, kas citādi būtu jāvelta nebeidzamiem eksperimentiem, uzsver viens no Imanta Ziedoņa fonda Viegli šā gada balvas pretendentiem pētnieks Egils Stalidzāns. Viņš arī uzskata – pie finansējuma zinātnieki Latvijā var tikt, vajag tikai patiesi labu ideju.
MODE. Ko vilkt mugurā jeb Kas patlaban modē, un ko no tā var dabūt pie pašmāju meistariem. Kamēr it kā mazā Latvijas modes pasaule neiztiek bez savām iekšējām kaislībām, vietējie mākslinieki stāsta par aktualitātēm modes pasaulē un iesaka, kas šajā sezonā aktuāls un stilīgs.
VESELĪBA. Mūžīgās jaunības noslēpums. Atkinsa, ābolu etiķa kapsulu, mono diētas vai sulu kūres – tie ir tikai daži no veidiem, kā pavasarī daudzi nolemj atbrīvoties no liekajiem kilogramiem. Tomēr – kam jāpievērš uzmanība, lai labi domātais nekļūtu par kaitējumu? Dietologi un uztura speciālisti iesaka, kas jāievēro veselīgā maltītē un kā kļūt slaidākam, nekļūstot par diētu modes upuri.
PRIEKŠĀ. Grābjot lapas, uzdungot. Dziedātājs Miks Dukurs atzīst – lauku darbi viņam ir kā meditācija, laiks ar sevi, kad rodas arī idejas jaunām dziesmām. Viņš talko katru gadu un ir pārliecināts – par vides sakopšanu jārūpējas ik dienu.
VIDE. Maisiņš vajag? Atkal pienākot Lielās talkas dienai, vērts aizdomāties, kāpēc atkritumi Latvijā joprojām ir problēma un kāpēc depozītsistēma plastmasenēm tā arī pie mums nav piedzimusi, kaut abās pārējās Baltijas valstīs jau veiksmīgi darbojas.
VIEDOKĻU SADURSME. Vai Latvijā būtu jāatjauno slēgtās valdības sēdes bez mediju klātbūtnes un videotiešraidēm? Par un pret – bijušais premjers, tagad Būvniecības attīstības stratēģiskās partnerības valdes priekšsēdētājs Valdis Birkavs un Sabiedrības par atklātību Delna direktors Jānis Volberts.
KROGS UZ PAPLĀTES. Blaumaņielā burgernīca. Ticis pie burgeriem Street Burgers restorānā, Zirnis pārdomā šī ēdiena īsto ēšanas rituālu (kad kožot abi tā gali ieduras ausīs, salātlapa aizsedz acis un majonēze veic apģērba tīrītavas aģenta funkcijas) un atzīst, ka suņi, kuri neēd pilnīgi visus gaļas izstrādājumus, viņam joprojām ir mīkla.
SestDienas VAKARIŅAS. "Man garšo ēst!" atzīst Anna Panna jeb Anna Birmane. Viņai un viņas ģimenei ēdiens ir svēta lieta. SestDienas lasītāji pēc Annas Pannas ieteikuma var izmēģināt Melno meža ruleti ar skābenajām pašmāju ogām un sēņu kišu, kas nekad neapnīk.
Kā arī REDAKCIJAS SLEJA, VĒSTULES UN KOMENTĀRI, PERISKOPS, ZVAIGŽŅOTĀ NEDĒĻA, SMADZEŅU KU(S)TINĀŠANA, SVAIGI, HOROSKOPI, ANEKDOTES, SMALKĀS APRINDAS, KULTŪRIZKLAIDES DEVA un KINO.