Iespējams, atbilde meklējama mūsu priekšteču dzīvesveida "nospiedumos" genomā. Zinātnieki izvirzījuši hipotēzi, ka alu laikmetā cilvēki gada aukstāko periodu pavadījuši ilgā ziemas miegā. Gluži kā lāči.
Arheoloģiskie izrakumi Sima de los Huesos alā Spānijas ziemeļos sagādājuši interesantu izpētes objektu. Vairākus simtus tūkstošus gadu vecu cilvēku kaulu analīzes rāda, ka tie savulaik uz vairākiem mēnešiem gadā pārtraukuši augšanu. Pētnieki sliecas domāt, ka fenomena pamatā ir īpašs vielmaiņas stāvoklis, ko mēdz saukt par ziemas miegu. Tas palīdzējis pārciest stindzinošo salu pat tad, ja pārtikas krājumi nav bijuši pietiekami. Citiem vārdiem sakot, senie cilvēki ziemu pavadījuši dziļā miegā un modušies vien pavasarī, ziņo žurnāls L’Anthropologies. Darba autori uzskata, ka cilvēkiem, tāpat kā citiem zīdītājiem, varētu būt jau bioloģiskā līmenī iebūvēta sistēma ziemas pārciešanai. Atliek vien atrast veidus, kā to iedarbināt. Pētniekiem to jau izdevies izdarīt ar zoodārzos mītošiem pundurlemuriem, kuri pirms vairākām desmitgadēm atteicās no ziemas miega, jo varēja dzīvot siltumā un vienmēr saņemt ēdienu. Taču ar rūpīgi kontrolētām temperatūras maiņām zinātniekiem izdevās panākt dzīvnieku iemigšanu. Lai arī cilvēkiem šobrīd nav nekādas nepieciešamības pēc hibernācijas, tā varētu noderēt, piemēram, ilgos kosmiskos lidojumos uz citām galaktikām.