Divi jauni rajoni dievnamu grāmatās

Pagājušā gadsimta 70.–80. gados no sarunām ar arhitektiem un kultūras pieminekļu aizsardzības entuziastiem man bija izveidojies diezgan skaidrs priekšstats, ka Latvijas baznīcas no padomju varas pēckara posmā ir cietušas daudz vairāk nekā karā. Arī pats biju redzējis par noliktavām vai lopu novietnēm pārvērstus vai vienkārši izlaupīšanai, izpostīšanai un sabrukšanai nolemtus dievnamus, Hruščova 1958. gada rudenī sāktās antireliģiskās kampaņas sekas. Tāpēc, šķirstot izdevniecības Neputns sakrālās arhitektūras un mākslas mantojuma sērijā nupat iznākušo grāmatu Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums vēsturiskajos Aizkraukles un Jēkabpils rajonos, biju diezgan izbrīnīts, ieraugot, cik daudz kas tomēr ir saglabājies vai saglābts. Grāmatā turklāt redzami arī tie dievnami, kas dabā vairs neeksistē.

Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums vēsturiskajos Aizkraukles un Jēkabpils rajonos ir astotā grāmata sērijā, kura pēc Rūtas Kaminskas iniciatīvas izdevniecībā Neputns iznāk jau vairāk nekā desmit gadu, kopš 2006. gada, bet ne tuvu ne pēdējā. Gan šīs, gan sērijas iepriekšējās – 2015. gadā izdotās – grāmatas Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums Zemgalē autore ir Mārīte Putniņa, vēsturniece, Valsts kultūras pieminekļu un aizsardzības inspekcijas Zemgales reģionālās nodaļas inspektore. Kultūras pieminekļu aizsardzības jomā viņa strādā jau 28 gadus, un par grāmatu Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums Zemgalē 2015. gadā saņēma Kultūras mantojuma gada balvas Atzinības rakstu.

Kad sērija būs pabeigta, tam, kurš būs rūpīgi sekojis tajā iekļauto grāmatu iznākšanai un tās visas iegādājies, piederēs viena no pamatīgākajām un skaistākajām Latvijas kultūras enciklopēdijām,
reizē arī labs ceļvedis. Sērijas mērķis ir aprakstīt to, kas ir kultūrvēsturiski vērtīgs, stāsta Mārīte Putniņa. Tajā netiek aprakstīti no jauna uzcelti dievnami, sākot no XX gadsimta otrās puses. Protams, nav aprakstīti arī tie zudušie dievnami un tajos bijušās vērtības, par ko nav nekādas informācijas. Tādu skaitā ir diezgan daudzas sinagogas. Var jau būt, ka kāda informācija kādreiz vēl var atrasties, pieļauj grāmatas autore.

Rajoni noder

2006. gadā sēriju aizsākot, sējumu dalījumam par pamatu tika ņemts toreiz vēl eksistējošais Latvijas administratīvais iedalījums – 26 rajoni. Tātad it kā būtu jābūt 26 sējumiem. Jau iznākušajos astoņos sējumos ir aprakstīta Rīga, gandrīz visa Latgale (Krāslavas, Preiļu, Rēzeknes, Valmieras, Daugavpils rajons), Zemgale, Sēlija, Valmieras rajons. Tātad vēl jāapraksta visa Kurzeme un gandrīz visa Vidzeme.

"Pēc baznīcu skaita rajons ir optimāls apjoms, kas ļauj vienu grāmatu sagatavot," saka Mārīte Putniņa un atklāj, ka katra Latgales rajona sakrālo celtņu skaits un konfesionālā daudzveidība – vai katrā ciemā viena katoļu, viena pareizticīgo un parasti arī viena vecticībnieku un viena luterāņu baznīca – tiešām atbildusi vienam izdevuma sējumam, bet, ķeroties pie Zemgales, izrādījies, ka tur konfesionālā situācija ir viendabīgāka, baznīcu skaits mazāks, tāpēc visi trīs Zemgales rajoni ietilpuši vienā sējumā.

Arī jaunajā sērijas grāmatā apskatīti divi rajoni – Aizkraukles (jeb Stučkas) un Jēkabpils rajons. Lielākā daļa bijušo Aizkraukles un Jēkabpils rajonu teritorijas ietilpst Sēlijā, klāt ir arī mazliet Vidzemes un Latgales. Tātad runa ir par diezgan lielām vēstures un tradīciju atšķirībām.