Divreiz vienā straumē neiekāpsi: Seriālu skatīšanās evolūcija

Vēl pirms pāris gadiem, kad straumēšanas pioniera Netflix pirmais oriģinālseriāls Kāršu nams (2013– 2018) bija mazā ekrāna izklaides etalons un Kevina Speisija vārds nebija tabu, seriāli kvalitātes ziņā duelējās ar kino. Tie piedāvāja samezglotus scenārijus un niansētus varoņus, kuriem ekrāns piešķīra pilnasinību un dvašu. No dučiem nu jau lielai daļai skatītāju pazīstamu tēlu var minēt gan ķīmijas skolotāju-narkodīleri Volteru Vaitu AMC kabeļkanāla narkodrāmā Pārkāpt robežu (2008–2013), gan reklāmas nozares virtuozu un traģisko pleiboju Donu Dreiperu no Trakajiem vīriem (2007–2015), gan to pašu Baltā nama lēdiju Makbetu Klēras Andervudas personā no jau minētā Kāršu nama.

Tobrīd seriāli pieredzējušus kinorežisorus piesaistīja ar vienkāršu formulu – mākslinieciska brīvība plus pievilcīgs budžets. Viens no pirmajiem bija Deivids Finčers (Andervudu pāra politiskās intrigas), vēlāk arī Stīvens Soderbergs (grodā medicīnas drāma The Knick ar Klaivu Ouenu) un Džeina Kempione (feministiskais detektīvs Ezera augšpusē). Nesenākā pagātnē, 2017. gadā, ar antiseriāla Tvīnpīka jauno sezonu atgriezās pat Deivids Linčs.

Lai gan būtu krietni pārspīlēti teikt, ka pirms televīzijas zelta gadiem kinorežisori nebūtu izmēģinājuši mazā ekrāna formātu (kā piemēri minami tādas ekrāna emblēmas kā Ingmara Bergmana Laulības dzīves ainas (1973) vai Larsa fon Trīra Valstība (1994–1997)), tomēr tieši 2013. gadā, kad Netflix jau bija 44 miljoni abonentu Ziemeļamerikā, Dienvidamerikā un Skandināvijā, kompānijas dibinātājs Rīds Hastings prognozēja, ka pēc nepilnām divām desmitgadēm audiovizuālā satura straumēšana pilnībā izmainīs, precīzāk, nomainīs, tradicionālos medijus. Vai viņa prognozes pamazām piepildās?

Pilnīgi droši var teikt, ka šobrīd Hastinga piesauktā televūcija ne tikai tiešām ir ietekmējusi skatīšanās paradumus, bet arī pārkārto nozari. Šajā laikā par repa pirmtēvu dēvētā Gila Skota-Herona 1970. gada dziesma The Revolution Will Not Be Televised izklausās sentimentāli, bet ne mazāk cieņpilni. Viņš runāja par revolūciju, kurā aktieru sejas netiks saskaldītas ar griezīgām reklāmas pauzēm. 

Notraukt putekļus

Skatīšanās evolūcija likumsakarīgi seko principam: kur acis, tur jāpiedāvā saturs. Harvard Business Review 2018. gadā veiktajā pārskatā par ASV kabeļtelevīziju, maksas televīzijas kanālu un straumēšanas platformu tendencēm laikā no 2009. līdz 2018. gadam tika secināts, ka skatītāju ēsma vairs nav oriģināls saturs. Proti, tie vairs nav kompāniju paspārnē tapušie seriāli, filmas vai raidījumi, kā tas bijis līdz šim, bet gan satura daudzveidība attiecībā pret maksu. Piemēram, 2017. gadā vidējā kinobiļetes cena ASV bija 8,97 dolāri (aptuveni 7,84 eiro), Latvijā – 5,19 eiro. Savukārt satura straumēšanas mēneša maksa variējas no 5,99 līdz 35 eiro. Šī iemesla dēļ (daudzveidības nodrošinājumam par zemāku cenu) Netflix budžets pašu producētam saturam šogad pieaudzis līdz 13 miljardiem dolāru (pērn atvēlēti astoņi). Turklāt tas darīts, balstoties uz to, kādam saturam skatītāji dod priekšroku, – pēc līdzīga principa kā sociālo tīklu reklāmu izvietojumā tiek ņemta vērā interneta pārlūka vēsture.

Vēsturei tīk atkārtoties – mūsdienu video pēc pieprasījuma (video on demand jeb VOD) un audiovizuālā satura straumēšanas (SVOD) līdzība nenoliedzami skatāma kontekstā ar tā saukto Holivudas zelta laikmetu, kas aptver skaņas kino sākumu no pagājušā gadsimta 20. gadu beigām līdz 50. gadiem. Tobrīd dominēja triju pakāpju studiju sistēma, kurā lielākie tirgus spēlētāji – Paramount Pictures, Loew’s (šobrīd MGM), Warner Bros., 20th Century Fox un RKO Pictures – pašu ražotās filmas gan izplatīja, gan izrādīja studijām piederošajos kinoteātros. Šo kino oligopolu būtiski sāka drupināt 1948. gada ASV Augstākās tiesas spriedums Paramount Pictures Pretmonopola lietā, kas iekustināja pakāpenisku studiju funkciju pārdali, bet līdz ar to bija vērojama arī televīzijas ēras nostiprināšanās. Tieši 50. gadu sākumā daudzās mājsaimniecībās masveidā ienāca televizori. Tolaik dārgais izklaides «logs» bijis aptuveni 350 000 ģimeņu ASV, turpretī 60. gadu sākumā – jau katrā trešajā ģimenē.

Uz vēstures cikliskumu 2016. gadā, komentējot Netflix strauji augošos reitingus, norādījis arī komerctelevīzijas NBC izpilddirektors Alans Vurcels. Tiesa, pēc viņa domām, skatītāju interese par straumēšanu drīz izplēnēs, jo "tradicionālais televīzijas formāts ir tieši tāds, kādu Dievs iecerējis". Taču Netflix pretojas "dievišķajai" gribai – labāku reklāmu Hastinga kompānija nevarētu vēlēties.