Tas ir jautājums par to, kas man liekas skaists un vērtīgs kultūrā, un tas ir jānodala no manas esības, no manis kā latvieša, kas dzimis 1941.gadā tādā un tādā ģimenē. Mana darbošanās pilī un tas, ko esmu pētījis, saistās ar kultūru, kura lielā mērā nav latviešu kultūra. Tā māksla tapa pavisam citos apstākļos. 20.gadsimts — tā ir demokrātijas uzvara. Grūta, lēna cilvēku virzīšanās uz vienīgo eksistences formu — demokrātiju. Ļoti labi un jauki, taču ir viens milzīgs bet: demokrātija nerada lielu mākslu un kultūru. Pilnīgi dabīgi, jo miljardi nekad visu to nepatērēs tādā pakāpē un ar tādu intensitāti, kā tas varēja būt pirms gadu simteņiem. Tā ir lielā pretruna starp mākslu un tautu normālo dzīvi, kurai jābūt pārticīgai un harmoniskai. Tas nav savienojams ar šo mākslu.
Tā nu ir tā nelaime, ka tas kultūras mantojums, ko apbrīnojam, ir tapis nedaudziem, tapis kopā ar sociālo netaisnību. Tāda bija pasaule, un no tās tapa māksla, kura pēc tam saruka savā absolūtajā nozīmē un vērtībā apgriezti proporcionāli demokrātijas attīstībai. Tā pasaule, kura dzīvoja kopā ar šo spožo mākslu, bija sociāli absolūti netaisna un nosodāma, izgaisa līdz ar 1914.gadu, un viss, kas ir bijis pēc tam, ir tikai tādas atvasaras.
Es savā darbā tajā kultūrā jūtos iekšā, bet ne piederīgs, nē. Saglabāju vajadzīgo distanci, bet pilnā mērā aptveru to, cik tas viss ir brīnišķīgs, kādā mērā parāda tās gigantiskās iespējas, kādas ir cilvēkiem kultūras un mākslas radīšanā, un kādas — būsim reālisti — nekad vairs nebūs un vēl saruks. Tas ir mans paziņojums, ko neviens nevēlas klausīties. Lielā māksla ir zudusi, bet sociālā nevienlīdzība vēl pastāv.
Mazāk, un nešaubos, ka demokrātijas attīstība novedīs pie uzlabojumiem. Kāpēc valstis šobrīd vēl pastāv? Tās mokoši mēģina atrast labāku veidu, lai pēc iespējas lielākam cilvēku daudzumam būtu labi. Tas, cik daudz naudas tiek tērēts dažādām sociālām programmām, ir brīnišķīgi un vēl attīstīsies. Līdz ar to nodalu sevī cilvēku, kas priecājas par demokrātijas un sociālā taisnīguma attīstību, un to cilvēku, kas bauda to, kas ir radīts kādreiz. Diemžēl jākonstatē, ka mūsdienu sabiedrība, ejot uz sociālo ideālu, kļūst arvien vienveidīgāka un garlaicīgāka, tukšāka.
Visu interviju lasiet Sestdienā!