Jaunajiem pieder nākotne – diezgan skaidri norāda Starptautiskās Olimpiskās komitejas (SOK) valde ar pieņemtajiem lēmumiem par jaunu sporta veidu pavilkšanu zem pieciem olimpiskajiem apļiem. 2017. gada 9. jūnijā tika apstiprināta oficiālā Tokijas spēļu programma. Vēl pirms tam SOK ziņoja par skeitborda, sērfinga, karatē, sporta kāpšanas un beisbola/softbola iekļaušanu olimpiskajā saimē. Jaunie sporta veidi ir dinamiski, aizraujoši un vērsti uz jaunatni – SOK prezidents Tomass Bahs pilnībā atbalsta uzņemto kursu.
Acīmredzamu līdzību var saskatīt starp vairākiem olimpisko statusu ieguvušajiem sporta veidiem. Priekšplānā izvirzās atraktīva darbība, nevis konkurenta pārspēšana sekunžu, punktu vai kilogramu izteiksmē. "Vērtējums ir līdzīgs kā daiļslidošanā," uz jautājumu par labāko noteikšanu atbildēja aptaujātie jauno sporta veidu pārstāvji Latvijā. Visticamāk, uz Tokijas tatami cīnīsies karatists Kalvis Kalniņš. Vietējie skeitbordisti un kāpšanas sporta veidu pārstāvji skatu met 2024. gada Parīzes olimpisko spēļu virzienā, sērfotāji apzinās Baltijas jūras viļņu augstumu, savukārt beisbolu… spēlē arī Latvijā.
Eiropā uz augstākā pakāpiena
Karatē olimpiskajās spēlēs debitēs dzimtenē Japānā. Precīzs gads nav zināms, taču viens no faktoriem, kas veicinājis karatē attīstību, bijis 1477. gadā Rjūkjū karalistes valdnieka Sjo Sina aizliegums izmantot ieročus. Karatē kā ieroci izmanto rokas, dūres, elkoņus, kājas, ceļgalus… Ārpus Japānas karatē popularitāti ieguva pēc Otrā pasaules kara. Padomju laikā karatē entuziasti bija arī Latvijā, taču likumīga darbība sākās deviņdesmitajos. Latvijas Karatē federācija (LKF) ir dibināta 1993. gada 17. novembrī. Atverot LKF mājaslapu, priekšplānā ir fotoattēls no 2019. gada Eiropas spēļu apbalvošanas ceremonijas. Uz augstākā pakāpiena tur stāv Kalvis Kalniņš, kurš no Latvijas karatē meistariem ticis visaugstāk.
"Pārspēju visus spicākos čaļus," pēc atgriešanās no Minskas avīzei Diena gandarījumu neslēpa Kalvis. Jelgavnieks tikai nesen bija atlabis pēc rokas savainojuma, un plīsušie audi neļāva pilnvērtīgi strādāt sagatavošanās posmā, tāpēc Minskas zeltam bija īpaša vērtība. Pagaidām gan nav skaidrs, vai uzvara Eiropā garantēs dalību Tokijas olimpiskajās spēlēs. Kvalifikācijas noteikumos ir rakstīts, ka Eiropas spēļu uzvarētāji iegūst olimpisko ceļazīmi, taču Kalniņš Minskā uzvarēja svara kategorijā līdz 60 kilogramiem, bet tā nav olimpiskā. Tokijā būs tikai trīs kategorijas – līdz 67, līdz 75 un virs 75 kilogramiem. Par ceļazīmi Kalvim jācīnās kategorijā līdz 67 kilogramiem. Olimpisko ceļazīmi jau ieguvušos sportistus Starptautiskā Karatē federācija sola publiskot tuvākajā laikā, bet vēl pēdējā iespēja karatistiem kvalificēties Tokijai būs jūnija vidū Parīzē paredzētajās atlases sacensībās.
Parocīgāks ir slaloms
Olainietis Jānis Kuzmins kļuvis par pasaules čempionu speciālajā un līnijslalomā, savukārt jaunā liepājniece Ērika Mare Belta pārspējusi titulēto amerikānieti Linnu Krāmeri, izcīnot savu pirmo pasaules čempiones titulu. 2018. gada augustā sporta ziņās varēja lasīt par mūsu skeitbordistu kārtējiem panākumiem, un, zinot, ka skeitbords ir ieguvis olimpiskā sporta veida statusu, kāds varbūt jau cerīgi sāka raudzīties Tokijas virzienā, taču ir viena būtiska piebilde: olimpiskajā programmā skeitborda slaloma nav. "Par šo disciplīnu mēs cīnāmies," SestDienai atklāj Latvijas Skeitborda federācijas prezidente Lienīte Skaraine. "Slalomā mums ir panākumi, un tajā nav subjektīvisma, jo laiks ir nepielūdzams un nogāztie ķegļi ir saskaitāmi. Visu nosaka ātrums, spēks un izveicība, bet diemžēl šobrīd skeitborda slaloms vēl nav olimpiskā disciplīna."
Olimpiskajās spēlēs skeitbordisti sacentīsies park un street disciplīnā. Kā jau uz to norāda nosaukums, street disciplīnā skeitparks ir veidots, iekļaujot tajā ielu elementus, kurus skeitbordisti lieto ikdienā, piemēram, trepes, margas un dažādas apmales. Street sacensību formātā ir divi 45 sekunžu braucieni, kuros braucējs izpilda pēc iespējas vairāk un sarežģītākus trikus. Tam seko pieci atsevišķi labāko triku mēģinājumi. Kopējo rezultātu veido četru augstāko vērtējumu kopsavilkums. Park disciplīnā skeitparks ir veidots no vairākiem savstarpēji savienotiem atšķirīga augstuma baseiniem. Braucēji izpilda trikus, lidinoties gaisā ar dažādiem apgriezieniem un slaidojot uz baseina augšējās malas. Katrs braucējs veic vairākus 45 sekunžu braucienus, un uzvar labākā izpildītājs. Sistēma ir līdzīga kā daiļslidošanā vai snovbordā. Sportistu sniegumu vērtē tiesneši.
Latvijas labākie skeitborda street braucēji ir Artūrs Bogdanovičs un Niklāvs Vētra. "Viņi plānoja startēt piecās kvalifikācijas sacensībās, tostarp arī Ķīnā, Japānā, ASV un Brazīlijā. Bija jau nopirktas biļetes lidojumam uz Ameriku, taču Covid-19 pandēmijas dēļ nokļūšana ASV vairs nebija iespējama. Kvalifikācijas sacensību skaits pēc pandēmijas ir samazināts."
Jau tagad ir skaidrs, ka neviens Latvijas skeitbordists Tokijā nestartēs. "Labā ziņa, ka skeitbords ir jau iekļauts 2024. gada olimpisko spēļu programmā un arī pēc tam sekojošajās spēlēs. Protams, šajā situācijā sasparojušās ir arī citas valstis. Mums ir jāstrādā, lai Latvijas skeitbords pilnīgi noteikti būtu pārstāvēts 2028. gada olimpiādē, lai gan centīsimies arī nokļūt Parīzē, taču četri gadi ir īss laika periods," norāda Skaraine.
Latvijā skeitborda popularitātei lielu pienesumu ir devis Madars Apse, kurš brauc pasaulē pazīstamāko skeitborda zīmolu profesionāļu izlasēs. Divas reizes Madars ir atzīts par Eiropas gada skeitbordistu, kā arī ticis nominēts skeitborda prestižākajam titulam – Thrasher gada skeitbordists. Viņa filmētajiem videomateriāliem ir skatījumi visās pasaules malās, tomēr Madars nav olimpiskā profila braucējs. Viņš ir profesionālis skeitborda izklaides industrijā.
Tradīcijas turpinātājs
Tās ir kā narkotikas, un no tā nevar aiziet – par klinšu kāpšanu saka Latvijas veiklākais vīrs uz sienas Rolands Ruģēns. Viņam sporta kāpšana ir ģimenes tradīcija. Ar to nodarbojās tēvs, un kopš septiņu gadu vecuma pa sienu augšup rāpjas arī Rolands.
Sporta kāpšanā jāvelk paralēles ar alpīnismu. Valstīs ar augstiem un stāviem kalniem sporta kāpšana ir ļoti populāra. "Vācijā, uz ielas pavaicājot, kur atrodas kāpšanas zāle, gandrīz jebkurš norādīs, kurp jāiet. Latvijā 99 procenti nezinās, ka pie mums vispār ir tāds sporta veids," pēc Ruģēna sacītā, Vācijā klinšu kāpšanas federācijā esot reģistrēti divi miljoni biedru. Un ne jau tikai Alpu tuvums pievelkot entuziastus. "Galvenais iemesls ir patīkams brīvā laika pavadīšanas veids," pārliecināts ir Rolands. "Cilvēki ar sporta kāpšanu aizrautīgi nodarbojas nevis tāpēc, ka kāds to piespiež darīt, bet gan tāpēc, ka patīk." Ar rokām turoties pie sienas, liekie tauciņi ātri sadegot. Vienas treniņu programmas laikā kārtīgs latvietis ar 100 kilogramiem notievējot uz 80 vai pat 75 kg! Ar regulāriem trīs treniņiem nedēļā pietiekot kilogramu nomešanai. "Mums nav bijis neviena, kurš varētu noturēt savu svaru, ja pirms tam viņš šeit ir bijis ar lieko svaru," saka Rolands. Profesionāļiem ir attīstītas visas muskuļu grupas, un viņi pie stieņa pievelkas pāri pa 30 reizēm. Ruģēnam augums ir 180 centimetru, bet svars svārstās no 64 līdz 67 kilogramiem.
Olimpiskajās spēlēs sacensību formāts būs gana sarežģīts. Tā būs trīscīņa: ātrumkāpšana, grūtā kāpšana, kurš izkāps tālāk, un bouldrings, kurš izkāps vairāk. Bouldringā kvalifikācijā būs piecas dažādas distances un katras veikšanai tiks dotas piecas minūtes. Respektīvi, piecas minūtes kāp un pēc tam piecas minūtes atpūties. Tādā ķēdītē izej cauri. Sportista uzdevums būs izkāpt pēc iespējas vairāk distanču ar mazāku mēģinājumu skaitu. Šī sistēma visu sarežģīs. Ar ātrumkāpšanu viss būs vienkārši – divi kāps viens otram blakus pa identisku maršrutu 15 metru uz augšu pa sienu. Pasaules rekords ir 5,34 sekundes.
Grūtā kāpšana arī ir diezgan vienkārši saprotama, lai gan pēdējā laikā rezultāti ir stipri līdzīgi. Nav viegli izplānot maršrutus, tāpēc arī rezultāti ir ļoti blīvi. 2024. gada olimpiskajās spēlēs šie veidi jau būs nodalīti. Ātrumkāpšana būs atsevišķi, savukārt grūtā kāpšana būs apvienota ar bouldringu.
Tokijā sporta kāpšanā visi 20 dalībnieki jau ir zināmi. Atlase beidzās 2020. gada novembrī. Kvalifikācijas sacensībās Latvijas pārstāvji nepiedalījās. Ruģēns 2017. gadā salauza muguru – nokrita no sienas uz skausta. Kompresijas lūzums bija muguras vidusdaļā. 2019. gadā arī krītot viņš salauza kājas potīti. Savainojumu ārstēšana lielā mērā bija iemesls, kāpēc neizdevās iesaistīties cīņā par Tokijas olimpisko ceļazīmi. "Tagad viss ir kārtībā. Traumas ir izārstētas, un skatos jau 2024. gada olimpiādes virzienā," apņēmības pilns nokļūt lielajā sporta forumā ir Rolands.
Patlaban Latvijā ir divi laba līmeņa sporta kāpēji. Bez Ruģēna arī viņa audzēknis Edvards Gruzītis, kurš 2018. gadā savā vecuma grupā uzvarēja Eiropas čempionātā, bet gadu vēlāk atveda mājās bronzu no pasaules čempionāta jauniešiem.
Jāmeklē viļņi
Olimpisko debiju piedzīvos arī sērfings, lai gan Latvijā šī sporta veida pārstāvji norāda uz sērfošanu, nevis sērfingu. Ne velti jumtorganizācija ir Latvijas Sērfošanas un SUP federācija (LSSF).
Sērfošanas sacensības norisinās dabīgajos vai arī ar palīgierīcēm mākslīgi veidotajos viļņos. Sportists uz dēļa ir bez palīglīdzekļiem – bez aira, buras vai pūķa. Sacensību tiesāšana sērfošanā notiek līdzīgi kā jau pieminētajā daiļslidošanā vai boksā, jo notiekošo uz viļņa vērtē tiesnešu brigāde, līdz ar to rezultāta noteikšanā jārēķinās ar nosacīti subjektīvu vērtējumu. Kritēriji ir noteikti, taču katra tiesneša izpratnē vērtējums var atšķirties. Rezultātu tiesnesis nosaka pēc tā, kāds elements un cik tehniski precīzi ir izpildīts. Latvijā ir divi starptautiskā līmeņa tiesneši.
Sacensības notiek pēc braucienu jeb heat sistēmas, kad vienlaicīgi ūdenī uz sacensību nolikumā noteikto minūšu skaitu tiek laisti trīs līdz pieci sportisti.
"Latvijā dzīvojošajiem latviešiem, kuri nodarbojas ar sērfošanu tikai Baltijas jūrā, nokļūt olimpiskajās spēlēs ir ļoti sarežģīts uzdevums," uzskata LSSF prezidents Normunds Barinovs. Viņš apzināti lieto vārdu salikumu "Latvijā dzīvojošie latvieši", jo interesi izrādījušas personas no Austrālijas, Amerikas un vēl dažām valstīm. Kāds no vecākiem vai vecvecākiem ir ar saknēm Latvijā, tāpēc lādītē glabājas arī Latvijas pase. Kaut arī latviski nevar pateikt pat "labdien", formāli pārstāvēt Latviju oficiālās sacensībās šādi sportisti drīkst. Interese pārstāvēt Latviju gan pazūd, kad federācijas pārstāvji informē, ka no sākuma ir jāpierāda varēšana kādās no starptautiskajām sacensībām un tikai tad varētu būt runa par jebkādu treniņu procesa līdzfinansēšanu. Bet prasības nudien neesot pieticīgas – mēdz būt rakstāmas ar piecām nullēm, tāpēc brīžiem pat rodas iespaids, ka tā ir sava veida krāpšanas shēma.
Pret finanšu barjeru atduras arī Latvijas sērfotāju labie nodomi. Baltijas jūras piekrastē nav tādu viļņu, lai varētu sasniegt pasaules līmeni, tāpēc sportistiem vajadzētu kādus astoņus mēnešus gadā trenēties Portugālē, kas ir mums tuvākā vieta ar pasaules līmeņa viļņiem, vai kādā citā sērfošanai piemērotā valstī. Velkot paralēles ar ziemas sporta veidu pārstāvjiem, to var salīdzināt ar kalnu slēpošanu vai snovbordu, jo šo sporta veidu pārstāvjiem Latvijā nav pietiekama garuma kalnu trašu un tramplīnu, savukārt sērfotāji visa gada garumā Latvijā reti kad sagaidīs pasaules līmeņa sacensību viļņus.
Latvijā sērfošanas entuziasti vienuviet pulcējas rietumu piekrastē – Liepājā un Pāvilostā –, kā arī mēdz aizbraukt noķert viļņus pie kaimiņiem uz Klaipēdu.
"Paradoksāli, bet mums kovida laiks savā ziņā nācis par labu, jo pagājušajā vasarā ievērojami palielinājās jauno audzēkņu skaits Pāvilostas Sērfošanas skolā un rudenī pirmo reizi Latvijā noorganizējām Latvijas junioru sērfošanas čempionātu un pat vairākās vecuma grupās. Vairāki jaunieši bija ļoti perspektīvi, bet, vai viņi būs arī šogad un turpinās, man grūti teikt." Pēc Barinova teiktā, sērfošanā līdzīgi kā daudzos citos sporta veidos finansiālā nasta gulstas uz pašu entuziastu un bērnu vecāku pleciem. Olimpiskā statusa iegūšana, protams, varētu motivēt ambiciozākos pieķerties sērfošanas dēlim nopietnāk.
Barinova aizraušanās ir SUP (stand up paddle, kas latviskots gan tiekot daudz un dažādi, bet oficiāli Latvijas Sporta federācijas padomes (LSFP) atzinumā ir rakstīts 31– stāvdēlis). Šī sērfošanas disciplīna popularitāti strauji iegūst ne tikai Latvijā, bet arī citviet un pēdējos gadus piecus tiek uzskatīta par visstraujāk augošo jauno sporta disciplīnu pasaulē, tāpēc jau tuvākā nākotnē varētu lemt par SUP iekļaušanu olimpisko spēļu programmā. SUP olimpisko sapni vismaz par pāris gadiem nobremzēja pasaules līmeņa konflikts divu starptautisko federāciju līmenī. Dziļākos ūdeņos airi lūzuši nevis par nosaukumu, bet gan par SUP disciplīnas pierakstīšanu vienai vai otrai federācijai. Starptautiskā Kanoe federācija (International Canoe Federation – ICF) vēlējās SUP disciplīnu pārvilkt savā laivā, bet pret šādu rīcību iestājās Starptautiskā Sērfošanas asociācija (International Surfing Association – ISA), kura bija vienīgā, kas šo disciplīnu attīstīja pēdējās desmitgades laikā un cīnījās par tās iekļaušanu olimpiādē. Lieta nonāca Sporta arbitrāžas tiesā, kura pēc divu gadu ilgas tiesāšanās nolēma, ka olimpiskajā līmenī tomēr ISA saglabā pārvaldību pār SUP, un tagad tikai laiks rādīs, kā izlems SOK – būt vai nebūt SUP iekļautam olimpiskajās spēlēs.
"Latvijā SUP ir ļoti perspektīvs, gandrīz visu gadu var atrast brīvu ūdeni treniņiem un sacensībām – varam supot gan jūrā, gan upēs, gan ezeros un neesam īpaši atkarīgi no vēja, viļņiem un citiem laikapstākļiem," uz SUP priekšrocībām norāda Normunds.
SUP sacensībās klasiski ir trīs disciplīnas: 200 metru sprints, 3,5 līdz piecu kilometru tehniskā distance, kura parasti notiek viļņos, un tajā ir jāapņem sešas līdz astoņas bojas, un tad ir garās distances, sākot no 14 kilometriem. Latvija esot vienīgā valsts Eiropā, kurā norisinās nacionālais čempionāts 42 kilometru SUP maratona distancē. Katru gadu augusta pēdējā sestdienā izturīgākie supotāji pulcējas Jelgavā, lai pa Lielupi un Driksu pieveiktu šo distanci. Distances pievarēšanai uz dēļa jāpavada aptuveni piecas stundas. "Slodze uz kājām ir, bet tikai lai, balansējot uz dēļa, varētu nostāvēt piecas stundas. Lielāka slodze ir dziļajai muskulatūrai – lielajiem kāju muskuļiem un apakšējai vēdera presei. Airis ir jāieliek ūdenī un pēc tam ar visu ķermeni jāvelkas klāt." Ar SUP dēli ātri varot atbrīvoties no liekajiem kilogramiem tieši tajā zonā, ko ļoti grūti dabūt nost ar citiem vingrinājumiem, – tā saucamā riepa. "No savas pieredzes varu teikt, ka, sākot nodarboties ar SUP, pusotra mēneša laikā mans svars nokritās no 91 uz 78 kilogramiem. Supošana ļoti palīdz ne tikai svara nomešanai, bet arī vispārējai fiziskajai attīstībai – ja tikai pareizi to dara," piekodina Barinovs.
Beisbols arī Latvijā
Pēc Pekinas 2008. gada spēlēm olimpisko statusu zaudēja beisbols. Londonas 2012. un Rio 2016. gada olimpiādē beisbolu nespēlēja, taču Tokijā šī sporta spēle atkal ir programmā. Vīriešiem būs beisbols, bet sievietēm – softbols. Latvijas Sporta federācijas padomes mājaslapā ir ieraksts, ka 2010. gada 13. oktobrī atzīšanu ir ieguvusi Latvijas Beisbola federācija (LBF). Organizācijas vadītājs Ainārs Birulis gan atzīst, ka Covid-19 pandēmijas dēļ situācija esot slikta. "Pagājušajā gadā paguvām aizbraukt uz Eiropas čempionātu beisbolā kaimiņvalstī Lietuvā, kur ieņēmām 14. vietu. Taču jāņem vērā, ka komandas sastāvā pārsvarā bija jaunieši." Eiropas čempionāts bija plānots kā sagatavošanās sacensības 2022. gadā Senegālas galvaspilsētā Dakarā paredzētajām jaunatnes olimpiskajām spēlēm, taču tās koronavīrusa dēļ ir pārceltas uz 2026. gadu.
Latvijā beisbolu spēlē Siguldā, Jaunbērzē un Rīgā. Nacionālais čempionāts nenotiek, toties izlase ik pa laikam izbrauc uz starptautiskajām spēlēm ārvalstīs. Runājot par spēles līmeni, Birulis atzīst, ka tas nav salīdzināms ar tādām beisbola lielvalstīm kā ASV, Kuba vai Japāna. "Eiropā kopumā līmenis ir krietni zemāks. Tikai Nīderlande un Itālija, un varbūt vēl Čehija ir puslīdz konkurētspējīgas pasaulē. Latvijā veidojas jaunas komandas, bet pašreizējā situācijā vispirms ir jācer, ka varēsim atsākt normāli trenēties."
No ielas līdz olimpiādei
Tokijā vispār būs 15 jaunu disciplīnu, no kurām Latvijai saistošākais ir 3 x 3 basketbols. Latvijas labākā komanda Rīga (Agnis Čavars, Edgars Krūmiņš, Kārlis Lasmanis un Nauris Miezis) savu piederību pie elites visuzskatāmāk apliecināja 2020. gada nogalē Saūda Arābijas pilsētā Džidā, dramatiskā finālspēlē uzvarot Pasaules tūres finālposmā. Taču par spīti spožajai uzvarai, par olimpisko ceļazīmi vēl būs jāpacīnās. Tokijā vietas ir tikai astoņām 3 x 3 basketbola vīriešu un sieviešu komandām.
BMX riteņbraukšanā norisināsies arī frīstaila sacensības, kas ir no tās pašas "daiļslidošanas" sērijas, lai gan daiļslidotāji, iespējams, iebildīs, ka viņu sporta veidā jau ilgāku laiku ir strikti noteikta punktu iegūšanas sistēma un subjektivitāte ir krietni mazinājusies. Latvijas perspektīvākais BMX frīstaila braucējs Patriks Vīksna 2018. gadā jaunatnes olimpiādē Buenosairesā izcīnīja trešo vietu. Bronzu gan Vīksna nesaņēma, jo medaļas pasniedza jaukto pāru vērtējumā. Patrikam kā pāriniece tika noteikta sportiste no Venecuēlas, kas meiteņu sacensībās ieņēma astoto vietu. Summā abiem ceturtā vieta.
SOK izpildkomiteja 2017. gada 9. jūnija sēdē Lozannā arī lēma, ka Tokijā būs vairākas jauktās sporta disciplīnas, piemēram, galda tenisā, loka šaušanā, kā arī medisona brauciens sieviešu un vīriešu konkurencē treka riteņbraukšanā. Vieglatlētikas programma papildināta ar jaukto 4 x 400 metru stafeti. Jauktā stafete būs arī triatlonā, bet džudo būs jaukto komandu sacensības.
"Esmu priecīgs, ka Tokijas olimpiskās spēles būs daudz modernākas, tajās piedalīsies daudz vairāk jauniešu un sieviešu," arī to uzsver Bahs.
Atraktīvo sporta veidu iekļaušanās olimpiskajā saimē turpināsies arī 2024. gadā Parīzē. Tā, piemēram, pirms gada olimpisko statusu ieguvušas arī ielu dejas jeb breakdance. Atverot youtube.com, pārliecināsities, ka tā būs vēl viena iespēja izpausties triku meistariem.