Lai gan mākslīgi radīta, tomēr dzīva – tā par poļu ārsta savulaik radīto valodu saka Latvijas Esperanto asociācijas vadītāja Margarita Želve. Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (UNESCO) atzīmējamo dienu kalendārs vēsta, ka šā gada 14. aprīlī aprit tieši simt gadu kopš Ludvika Zamenhofa nāves. Lai gan paša radītāja vairs nav, esperantistu kustība visā pasaulē neļauj zust viņa piemiņai. Arī latvieši šai ziņā vienmēr bijuši priekšzīmīgi. Un kā nu ne, mūs vieno īpaši ciešas saites – Zamenhofs bijis pazīstamā Latvijas politologa, žurnālista un Ārlietu ministrijas speciālo uzdevumu vēstnieka Mavrika Vulfsona mātes brālēns.
Sena ideja jaunā izpildījumā
"Zamenhofs dzīvoja cariskās Krievijas pilsētā Belostokā, kas šobrīd ir Polijas teritorija. Vēl esot skolā, kur mācījās dažādu tautību bērni, viņš novēroja saskaņas trūkumu viņu starpā. Tad arī viņam radās ideja – ja visiem būtu viena kopīga valoda, rīvēšanās izpaliktu," par esperanto pirmsākumiem stāsta Margarita. Zamenhofa mērķis bija izveidot viegli saprotamu valodu kā universālu rīku, kas sekmētu mieru un saprašanos starp tautām. Teorētiski tās mērķis ir aizsargāt arī minoritāšu valodas, kuras būtu lemtas izzušanai spēcīgāku tautu valodu dēļ.
1887. gadā tika izdota pirmā mācību grāmata. Autors parakstījās ar pseidonīmu Esperanto jeb Cerētājs, cerot, ka viņa valoda ar laiku gūs vispārēju piekrišanu. Šis pseidonīms tad arī kļuva par jaunās valodas nosaukumu. Jāatzīmē gan, ka viņš nav pirmais, kura prātā radusies šāda doma. Pirmās rakstiskās liecības par vienu valodu visām tautām meklējamas vēl 12. gadsimtā. Nopietnāk par konkrēto ideju 17. gadsimtā runāja filozofi Dekarts un Leibnics. Laika posmā no 1500. līdz 1700. gadam tika izgudrots vairāk nekā 600 mākslīgu valodu, taču tām neizdevās izplatīties. Īsi pirms esperanto rašanās gan savu uzvaras gājienu sāka vācu mācītāja Johana Šleiera radītais volapiks, taču Zamenhofa pasaules valoda bija krietni vieglāka un netiešā veidā volapiku izkonkurēja. Esperanto mūsdienās nav kļuvusi par vienotu sazināšanās līdzekli visiem, tomēr arī par izgāšanos to nevar saukt – šodien tajā runā ap diviem miljoniem cilvēku.
Esperanto apbur Latviju
Jaunradītā valoda savas saknes drīz vien dzina visā pasaulē, arī Latvijas teritorijā – jau gadu pēc pirmās mācību grāmatas publicēšanas laikrakstā Baltijas Vēstnesis atrodami pirmie raksti, kas stāsta par esperanto, savukārt 1889. gadā iznāca mācību grāmata latviski runājošajiem. Vēlāk, jau Padomju Savienības laikā, tika izveidota liela esperantistu asociācija, un viena no tās filiālēm atradās Latvijas teritorijā. "1988. gadā, vēl pirms Savienības izjukšanas, izjuka esperanto asociācija, precīzāk, Latvijas filiāle atdalījās. Esperantisti atguva neatkarību ātrāk par pašu valsti," smejas Margarita. Lai gan šodien viņa ir asociācijas vadītāja, ar esperanto sastapusies pavisam netīši: "Tālajā 1983. gadā studēju Latvijas Universitātē, kad pamanīju, ka būs esperanto kursi, ziņkārības mākta, aizgāju. Taču kaut kas nojuka, un kursi nebija ilgi. Valoda gan mani jau bija apbūrusi, un pēc gada atsāku to apgūt Skolotāju namā. Sākumā tā bija vienkārša ziņkārība, taču pēc tam, kad satiku ārzemniekus, kas to prata, es iemīlējos esperanto."
Tolaik tas bijis svarīgi un īpaši vēl kāda iemesla dēļ – ar domubiedriem varēja izmantot citu, ne apkārt tik bieži skanošo krievu valodu. "Ļoti īpaša sajūta, kad nav jārunā krieviski vai angliski, lai saprastos. Tā bija arī laba iespēja iegūt draugus ārzemēs un ceļot, kas tolaik nemaz nebija tik vienkārši. Un pēc tam jau sākās mana "karjera" esperanto asociācijā – kā jauna aktīva meitene sākotnēji tiku valdē, bet no 2007. gada esmu arī tās vadītāja," piebilst Margarita.
Šodien asociācijā ir ap simt aktīvu biedru, taču sieviete uzsver, ka tie nebūt nav visi, kas pie mums prot esperanto. Rīgas Latviešu biedrības Esperanto kluba biedri satiekas divreiz mēnesī, klausās lekcijas un apspriež aktualitātes – tas viss notiek pasaules valodā. Kluba biedri ne vien dodas uz pasākumiem ārzemēs, bet arīdzan katru trešo gadu viesus uzņem pie sevis Baltijas Esperanto dienās. Šogad tās notiks Liepājā, un, pēc Margaritas teiktā, jau saņemti vairāk nekā 160 pieteikumi no 18 valstīm. Turklāt šajā pasākumā var piedalīties arī valodas nepratēji, jo speciālos kursos to tur var apgūt uz vietas. Šogad pasākuma laikā paredzēts godināt arī asociācijas goda biedres un esperantistes Austras Pumpures piemiņu.
Visu rakstu lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!