Mums vajag sapņus, trakas idejas un, galvenais, Latvijas valsts redzējumu lielākā perspektīvā, nevis tikai no vēlēšanām līdz nākamajām vēlēšanām. Kas ir lielākā perspektīva? Tie ir mūsu bērni un mazbērni – saka komponists Jānis Lūsēns. Valsts svētku nedēļā viņš ar programmu Pie tevis nāku, Latvija viesojās pie Briseles latviešiem Overeisē un sniedza koncertu Burtniekos, paralēli gatavo arī jauno Ziemassvētku programmu un šosvētdien spēlēs rokoperas Sfinksa divās papildizrādēs Latvijas Nacionālajā teātrī.
Vēl pirms tam šonedēļ trīs improvizāciju vakaros Skaņu lauki vakara mieram šaurā klausītāju lokā Māra Ločmeļa fotodarbnīcā SunsStudio Āgenskalnā komponists izspēlē savu relaksējošo dienas rituālu. To viņš izkopis, dzīvojot un muzicējot Ziemeļlatvijas laukos, Zvārtavas pagasta Ozolu skolā, kuru kopā ar savu sievu, flautisti Eviju Mundeciemu, pārvērtis cilvēku iecienītā kultūrvietā.
Skaņu lauki ir visaptverošs jēdziens. Kas tieši ar to domāts?
Koncerti un mūzikas komponēšana man ir darbs, bet Skaņu lauki ir kaut kas man pašam. Cits brauc medībās vai makšķerēt vai nodarbojas vēl ar kādu hobiju, bet mans hobijs ir interesēties par dažādiem mūzikas instrumentiem. Par visdažādākajiem! Protams, profesionālajiem. Bieži nākas tos arī restaurēt, un ir ļoti aizraujoši dabūt tos pie dzīvības, kad tie sāk skanēt. Uz tiem improvizēt man ir milzīgs prieks. Tā man ir atslodze, tad aizpeldu citās sfērās. Visu mūžu komponējot un liekot uz nošu līnijām «melnās bumbiņas», galva strādā uz priekšu, bet esmu spiests to bremzēt, nespējot tik ātrā tempā pierakstīt visu, ko tajā brīdī rāda perifērā radošā redze. Bet improvizējot esmu pilnīgi brīvs. Nekas nav jāpieraksta! Tas ir viens no muzicēšanas veidiem, mans ikvakara rituāls, ko praktizēju savā Ozolu skolā. Šad tad atbrauc klausītāji, bet es to daru arī tad, kad viņu nav.
Savveida mūzikas terapija, skaņu meditācija?
Es to tā nesaucu. Es vispār nesaprotu, kas ir mūzikas terapija, meditācija un tamlīdzīgi. Domāju, ka visa mūzika ir terapija vai arī, galīgi pretēji, tāda nav. Skaņu lauku spēlēšana nav masu pasākums. Parasti to klausās piecpadsmit cilvēki apmēram 90 kvadrātmetru lielajā skolas zālē. Tā ir ļoti piemērota telpa akustiskajai mūzikai. Pusguļus atpūtas krēslos kāds pat aizmieg, un tas ir labi. Cilvēki saka: es nezinu, kā es kaut kur aizpeldēju. Tas ir tieši tas, kas ir vajadzīgs. Bet galīgi nav vajadzīgs jaunais uzvalks, kaklasaite un vakarkleita. Klausītāji arī neredz, ko es daru. Viņi pustumsā skatās laukā pa logu uz tūjām, uz putniem un debesīm.
Visu sarunu lasiet žurnāla SestDiena 21. - 27. novembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!