Tomēr pēdējā gada notikumi partijas iekšienē liecina, ka ar stabilitāti savās rindās Vienotībai īsti labi nav gājis. Vēl pirms kongresa partijas redzamākās figūras publiski sāka kārtot iekšējās attiecības un skaidri tika iezīmēti divi grupējumi - vienā pulcējās cilvēki, kuri atbalsta partijas līderi Solvitu Āboltiņu, bet otrā apvienojušies Saeimas deputātes Ilzes Viņķeles domubiedri. Protams, dalījums partijas nosacīti konservatīvajā un liberālajā spārnā ir vienkāršots, tomēr tieši tā abas Vienotības grupas ir pazīstamas sabiedrībā un tā tās dēvējuši arī paši politiķi. Pie nosacīti konservatīvās grupas var pieskaitīt Āboltiņu, premjeri Laimdotu Straujumu, bijušo izglītības ministri Inu Druvieti, Vienotības ģenerālsekretāru Arti Kamparu un lielāko daļu "vecās gvardes pārstāvju", savukārt nosacīti liberālajā grupā ir Saeimas deputāti Viņķele, Lolita Čigāne, Andrejs Judins, Aleksejs Loskutovs un virkne partijas jaunāko iesaukumu biedru. Savukārt ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, kurš aiz inerces bieži tiek pieskaitīts Viņķeles domubiedriem, patiesībā vairāk pārstāv pats sevi, partijas darbā nav izteikti aktīvs un publisku atbalstu Viņķelei nekad nav paudis.Viņķeles spārns kongresā uz partijas priekšsēdētāja amatu virzīja Judinu, kurš gan neguva biedru vairākuma atbalstu (tiesa, Judins tika ievēlēts valdē un pret viņu Āboltiņa nekādas sankcijas nevērsa, radot iespaidu, ka šis politiķis ir "piejaucēts"). Par partijas vadītāju atkārtoti tika ievēlētā Āboltiņa. Savukārt lielākās nemiera cēlājas Viņķele un Čigāne netika pat partijas valdē, tādējādi saņemot nepārprotamu un skaidru signālu, ka partijā viņu idejas nav populāras. Tomēr pēc kongresa neviens no opozicionāriem nav aizgājis no partijas, un šobrīd maldīgi varētu šķist, ka Vienotībā iestājies miers. Tā nav, konflikti un rūgšana turpinās, taču netiek nesti uz āru - Āboltiņa ir pilnībā sakāvusi opozicionārus un, šķiet, šobrīd bauda tik spēcīgas pozīcijas, kā nekad agrāk."Tas, ka valdes priekšsēdētājas amatu saglabāja Āboltiņa, liecina, ka partija vēlas iet uz priekšu evolūcijas, nevis revolūcijas ceļā," secina Vienotības ģenerālsekretārs Artis Kampars. Viņš uzsver, ka opozicionāri valdē nav iekļuvuši demokrātisku procesu rezultātā un Vienotībā kā lielā organizācijā vienmēr pastāvēs dažādi viedokļi.Viņķele apgalvo, ka negrasās pamest Vienotību un kopā ar domubiedriem pieņēmusi lēmumu necelt trauksmi, bet strādāt Saeimas frakcijā un censties situāciju ietekmēt no turienes (kā svarīgākos tuvākā laika jautājumus minot šogad gaidāmās Valsts prezidenta, ģenerālprokurora un Augstākās tiesas priekšsēdētāja vēlēšanas). Viņasprāt, robežšķirtne būs partijas kongress pēc diviem gadiem un tad arī varēs redzēt, vai partijā ir sākušās pārmaiņas. Ja nebūs sākušās, tad būs leģitīms jautājums arī par Vienotības turpmāku pastāvēšanu un nākotni. "Pārbaudījums ar varu pienāk ne vien cilvēkiem, bet arī politiskām organizācijām, un mans viedoklis ir tāds, ka pēdējos gados mēs šo pārbaudījumu ar varu neesam diez ko sekmīgi izturējuši. Pēc Valda Dombrovska aiziešanas situācija saasinājās. Piekāpšanās vairākos partijai būtiskos jautājumos jau pārsniedza taktiskas spēles robežas. Kaut vai tas, ka mēs tik ilgi esam turējušies nostatus no tieslietu sistēmas; no partijas, kas teikusi, ka ministrijas nav lēņu muižas, esam pārtapuši par tādu, kas šo praksi pārņem," skaidro Viņķele. Un nenoliedz, ka koalīcijas partneri, veidojot tagadējo valdību, Vienotībai piedāvājuši vadīt Tieslietu ministriju, bet partija no šīs iespējas atteikusies. Vēl vairāk - Viņķele aicinājusi tieslietu ministra amatu uzņemties partijas līderei Āboltiņai, kura to nav vēlējusies.Viņķele noliedz, ka vēlēšanu naktī būtu mēģinājusi sākt Āboltiņas gāšanu, taču atzīst, ka stāvējusi aiz Judina izvirzīšanas uz valdes priekšsēdētāja amatu. Kāpēc nekandidēja pati? "Man ir daži apsvērumi, ko darīju zināmus kolēģiem, kāpēc nevaru to darīt un kuru dēļ būtu bezatbildīgi, ja es startētu, pat zinot, ka manas izredzes nav sevišķi rožainas. Mēs apzinājāmies, ka tā nebūs vienlīdzīga sacensība. Tas notika pietiekami strauji, lielā organizācijā vadītāja nomaiņa nevar būt mēneša, pusotra jautājums. Un iedomājieties, kādi resursi bija Āboltiņas rīcībā - viss partijas birojs un aparāts. Tas bija kā plikām rokām ar lāci cīnīties," atklāta ir Viņķele. Tāpat viņa apstiprina, ka dalīšana liberālajā un konservatīvajā spārnā ir vien klišeja, kurai ir maz sakara ar realitāti. Ja neskaita geju un dzimumaudzināšanas jautājumus, Vienotības politiķiem nav nekādu citu ideoloģisko domstarpību. "Par ko man patiešām ir žēl - ja cīnās, tad cīnās ar godu, nevis izmanto kaut kādas klišejiskas, pielādētas lietas. Un viens geju jautājums nevar kļūt par pamatu partijas šķelšanai. Tur nav nekādas ideoloģiskās šķelšanās, un tas, kas tiek pasniegts par konservatīvo un liberālo spārnu, ir dūmu aizsegs. Īstais jautājums ir tas, ko mēs darām ar varu, kāpēc mums jābūt valdošajai partijai un ko mēs labu varam izdarīt Latvijai un sabiedrībai," uzsver Viņķele.Visu rakstu par konfliktu Vienotībā, kā arī domstarpībām Nacionālās apvienības un Saskaņas rindās lasiet žurnāla Sestdiena 16.janvāra numurā!
Turpina gruzdēt konflikts starp Āboltiņas un Viņķeles grupējumiem
Aizvadītā gada nogalē kongresus rīkoja trīs no četrām partijām, kas Saeimas vēlēšanās ieguva vislielāko vēlētāju atbalstu, - Saskaņa,_ Vienotība _un Nacionālā apvienība (NA). Sestdiena izvērtē pārmaiņas, kas šīs partijas gaida tuvākajā nākotnē.Vienotība ir ilggadēja varas partija, kas kā vienu no saviem pamatuzstādījumiem vienmēr minējusi stabilitātes nodrošināšanu.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.