Gaiļu dziesmas

Diriģenta ceļu tagad turpina abi viņa dēli: Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesors, šīs augstskolas operstudijas _Figaro_ izveidotājs un nu jau ilggadējais vadītājs Viesturs Gailis, kā arī mūzikā vēlu, bet strauji un mērķtiecīgi ienākušais Aivars Gailis, kurš strādā ar amatierkoriem. Aivara jaunākais dēls Artūrs Gailis patlaban studē simfonisko diriģēšanu pie tēva brāļa Viestura Gaiļa. Savukārt Dziesmu dienu _Rāmuļos_ Vaives pagastā, kas 17. jūnijā vainagos Daumanta Gaiļa 90 gadu atceres pasākumus, kopā ar Rāmuļu skolu organizē Laura Bāliņa – Viestura Gaiļa meita un Cēsu kultūras centra vadītāja. 

"Manas pirmās bērnības atmiņas par tēti ir ļoti siltas. Atceros, ka viņam ļoti patika kopā ar mani taisīt mazas lietiņas. Šodien teiktu – mazus gadžetus. Piemēram, no diega spolītes, gumijas, sērkociņa un ziepēm viņš mācēja taisīt mazus vāģīšus – pašgājējus. Tos uzgriež, un tie paši pa galdu brauc uz priekšu. Tēvs man ierādīja arī origami – viņš mācīja no papīra izlocīt laiviņas, kuterīšus un pat divskursteņu kuģīšus," Viesturam Gailim, vecmeistara vecākajam dēlam, palicis atmiņā, ka to kopā darījuši ne vienreiz vien.

"Atceros, ka viņš pārradās mājās no braucieniem – tā foršā sajūta! Dažreiz bija arī dāvaniņas, Austrumu saldumi, kurus varēja nopirkt tikai Maskavā vai Ļeņingradā.  Tagad es zinu, ka tas bija desmitgadē līdz 60. gadu vidum, kad viņš ar Valsts akadēmisko kori Latvija ļoti daudz braukāja pa visu Padomju Savienību." Pētot tā laika afišas, Viesturs atklājis, ka šādu braucienu bijis ļoti daudz.

Tikai trešajā vietā Viesturs ierindo bērnības atmiņas par tēva muzicēšanu. "Palicis atmiņā slavenais Atraitnes dēls, ko viņš uzveda ar Juventus, un valsts kora koncerti. Viņš mājās daudz un ļoti labi spēlēja klavieres – Šopēna etīdes, balādes, noktirnes. Tas bija viņa nepiepildītais sapnis – kļūt par pianistu. To viņš mēģināja "iegrūst" manī. Diemžēl pataisīt mani par pianistu viņam neizdevās."

Taču izdevies iepotēt interesi par orķestra diriģēšanu, ko tēvs pats savulaik "palaidis ganos" – sācis mācīties pie Edgara Tona, bet pametis, kad saņēmis piedāvājumu strādāt ar valsts kori Latvija. Tēvs dēlam stāstījis, ka toreiz bijusi izvēle, vai nu turpināt konservatorijā mācīties orķestra diriģēšanu, vai diriģēt valsts kori. Citādi slodze būtu pārāk liela. "Viņš izšķīrās par labu korim, bet es savā izvēles brīdī izšķīros par orķestri," Viesturs salīdzina.

"Man neviens neko neprasīja. Tēvs mani sešu gadu vecumā aizveda uz Dārziņskolas sagatavošanas klasi un teica: sēdi! No manis gribēja iztaisīt pianistu, bet tik daudz sēdēt es nevarēju. Tas man bija par daudz, sevišķi nemierīgajos tīņa gados. Man bija 15 gadu, bija balss lūzums, patika sabiedrība un jaunas, smukas meitenes," stāsta Viesturs Gailis. Tovasar par viņu tikai desmit gadu vecākais mammas brālis iepazinies ar savu nākamo sievu, universitātes studenti. "Viņas draudzene dziedāja Juventus. Čupojāmies kompānijā – astoņpadsmitgadīgi skuķi, pats labums! Tāpēc septembrī devos pie tēva uz mēģinājumu: gribu dziedāt korī Juventus. Dziedāšu otro basu!"

Klavierspēlei vairs nebija laika. Skolotāja Abramoviča sadusmojusies un teikusi: "Vai nu pārej uz diriģentiem, vai tinies no šejienes!" Tas arī izšķīris Viestura likteni. Apguvis pamatus skolā pie Kriša Deķa, tālāk konservatorijā viņš studēja jau pie tēva. Studēdams otrajā kursā (1975. gadā), Viesturs nodibināja sieviešu kori Minjona. Tur bija meitenes, cita par citu glītākas. Tomēr jaunā talanta intereses bija plašākas. "Konservatoriju pabeidzu 1979. gadā, un jau 1976. gadā uz Rīgu vadīt Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri atnāca Vasilijs Sinaiskis. Simfoniskā diriģēšana mani interesēja, tāpēc sāku apmeklēt viņa stundas. Divas nedēļas pēc diplomeksāmena kordiriģēšanā jau atkal iestājos konservatorijā – simfoniskajos diriģentos. Biju viens pats kursā un sākumā jutos kā baigā zvaigzne, baigais freieris. Tomēr, reiz aizbraucis uz Ļeņingradu, sapratu: johaidī, tur tādu freieru ir saujām! Aizgāju pie toreizējā rektora Imanta Kokara un teicu, ka vēlos kaut ko vairāk."

Ar Kokara palīdzību pārcelts studēt uz Ļeņingradu, viņš secina: "Vienu gadu zaudēju. Pareizāk – ieguvu." Viņam paveicies Ļeņingradas konservatorijā skoloties pie abiem pasaulslavenajiem diriģentiem Jansoniem – vispirms pie Arvīda Jansona, bet pēc leģendārā vecmeistara nāves – pie viņa dēla Marisa Jansona, kurš tagad ir viens no pasaulē slavenākajiem maestro.

Uzzinājis, ka Mariss Jansons ir stažējies Vīnē, Viesturs sācis piebraukāt uz Kultūras ministriju Maskavā, interesēdamies, kā tas notiek. Tā braukājis veselu gadu. Beidzies ar to, ka uz Maskavu aizbraucis Latvijas izglītības ministrs un mūzikas mīļotājs Linde. Noteicis: "Jaunais cilvēk, man patīk, kā jūs darbojaties, es jums palīdzēšu" – un caur Latvijas PSRS Augstskolu ministriju izcīnījis jaunajam censonim stažēšanās vietu Vīnē – trīs semestrus mūzikas augstskolā pie profesora Karla Esterreihera 1987./1988. gadā.

Tēvs uzmanīgi sekojis dēla gaitām: atbraucis uz pirmo viņa diriģētās operas izrādi Ļeņingradā, uz diplomeksāmenu. "Jutu, ka esmu viņa nepiepildītā sapņa realizētājs. Tas taču katram tēvam ir brīnišķīgi!" Bet, jautāts, vai pašam veicies īstenot visus savus sapņus, Viesturs kļūst piesardzīgi noslēpumains: "Katram ir savi sapņi, un kaut ko viņš īsteno, bet kaut ko ne. Mani sapņi? Tā lai paliek mana darīšana, ko es gribēju. Šo to dzīvē esmu piepildījis, šo to neesmu."

Visu rakstu par leģendāro diriģentu Daumantu Gaili, viņa dēliem Viesturu un Aivaru, kā arī Daumanta mazdēlu Artūru, lasiet žurnāla SestDiena 24. februāra - 2. marta numurā!