Mūsdienu tehnoloģijas sniedz neierobežotas iespējas mūzikā meklēt skanējumu, kāds vēl nav dzirdēts, pieredzējušiem producentiem saliekot galvas kopā un visiem gudri bārstot citu par citu interesantākas un drosmīgākas idejas, ar ko jau sašķūrēto skaņu kopumu vēl papildināt – kaut kā elektroniski, varbūt arī ar mākslīgā intelekta palīdzību pārveidot… Bet kaut kādā brīdi visos šajos skaņu pasaules džungļos, labirintos un virpuļos var sareibt un apmaldīties, līdz beigās attapties, ka tev ir gan lipīga melodija, gan ritms, kas iekustina, – it kā viss labākajā kārtībā, ko jebkurš skolots un klasiski glīti sasukāts muzikologs novērtētu ar augstāko atzīmi, bet klausītājs no rokmūzikas vides bez teorētiskās bāzes pateiks, ka šis viņu neķer, jo skan līdzīgi kaut kam, kas kaut kur jau dzirdēts. Un tad var atnākt atklāsme, ka svaigs skanējums drīzāk iegūstams, sākot ar minimāliem līdzekļiem, vispirms paņemot tikai vienu instrumentu, pēc tam pievienojot otru, varbūt vēl trešo un vienkārši kopā spēlējot, gluži tāpat kā jaunas gleznas sākums būs pirmais krāsas triepiens iespēju bezgalībā, ko var sniegt vienīgi tīrs un vēl nevainīgs audekls.
Aptuveni šādās pārdomās no neakadēmiskās mūzikas pētnieka skatpunkta dodos uz tikšanos ar latviešu jauno trīsdesmitgadnieku paaudzes roka trio Bēdu brāļi, kurā dzied un ģitāru spēlē Oskars Tupuriņš (32), uz basiem to māju balsta Jānis Liepiņš (32), bet pie bungām ir Pēteris Ozols (33). It kā šie trīs rokmūzikā jau gadu desmitiem teju vienmēr un arī trio Bēdu brāļu izmantotie pamatinstrumenti savas iespējas varētu būt sen izsmēluši, tomēr šeit trīs cilvēku saspēles rezultātā rodas kaut kas tāds, ko tu, iespējams, vēl neesi dzirdējis. Par to varētu liecināt kaut vai tas, ka viņus par vienīgajiem sev interesantajiem pēc skanējuma, noklausoties mūzikas festivālā Kartupeļpalma Salaspilī, atzina pat leģendārās (šis kaitinošais vārds šoreiz ir pareizajā vietā) astoņdesmito un deviņdesmito gadu mijas latviešu postpankroka grupas Aurora jau gadu desmitiem Kanādā dzīvojošais solists un labāko grupas Jumprava dziesmu tekstu autors Ritvars Dižkačs.
Pat par spīti gadu desmitiem, kuru nozīmīga daļa pavadīta vietās, kur nevar sarunāties, jo tā mūzika, kas tik ļoti aizķer, ir par skaļu, tu joprojām un pat arvien biežāk nezini savas atzinības iekarošanas formulu, kas acīmredzot ir šo Bēdu brāļu rīcībā. Ar savu pirmo albumu Duende viņi jau paspējuši paviesoties gan Radio NABA visu laiku nozīmīgāko latviešu mūzikas ierakstu apskata raidījumā Zibens pa dibenu, gan saņēmuši par to savu pirmo Zelta mikrofona balvu rokmūzikas albumu kategorijā. XXI gadsimtā mūziķa ceļā pie sava klausītāja galvenais ir nevis instrumenti un prasmes tos lietot, kas, protams, arī nav mazsvarīgi, bet cilvēki, kuru mākslinieciskās izpausmes diktē kaut kāda savstarpējās saskarsmes ķīmija, ko varētu saukt arī par maģiju jeb augstāko spēku – lai ko katram šie abi
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 11. - 16. aprīļa numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!