Kad zvanīju Antonam, lai norunātu tikšanos, puisis bija lietišķs: "Es netieku otrdienās, ceturtdienās, piektdienās…" Sestās klases skolnieks brīvo laiku velti netērē. Divas reizes nedēļā Antons kopā ar privātskolotāju risina matemātiskus vienādojumus, reizi nedēļā apgūst ģitārspēli. "Domāju vēl pirmdienās un trešdienās iet uz fotogrāfa kursiem."
Kad tika filmēta Ausma, viņam bija iespēja nedēļu pavadīt Polijā. Tur viņš izgaršoja pieaugušo dzīvi - viens pats darba darīšanās aizceļojis uz tālo poļu zemi. "Varētu teikt, ka jutos pieaudzis." Filmēšanas komanda gan ļoti rūpējās par jauno aktieri. "Man deva daudz šokolādes un daudz cukurotu dzērienu, lai es neaizmigtu."
Runājot par filmēšanu, neizbrīna fakts, ka Antons atteicies no ieceres kļūt par aktieri. Ausma nereti tika filmēta naktīs - no deviņiem vakarā līdz pieciem rītā. Grūtākās stundas bijušas tieši pirms pusnakts, kad Antonam ļoti nācis miegs. "Atceros, ka mēs nofilmējām vienu epizodi, un es domāju, ka viss, beidzot varēšu iet gulēt, bet tad man pateica, ka filmēsim vēl tikpat daudz. Es biju šokēts!" savu sašutumu atminas jaunais aktieris.
Grūtākā bijusi aina, kurā Antona varonim nācās rāpot pa poļu kviešu lauku. "Biju īsā krekliņā, šortiņos, tie stiebri baigi dūrās. Diezgan hārdkorīgi!" Viņš ir pateicīgs režisorei Lailai Pakalniņai, kas rāpoja līdzi un teica priekšā sakāmo. Antons spriež, ka "Laila ir forša", un arī tad, ja būtu jāizdzīvo šī aina atkārtoti, gribētu ar režisori vēl kādreiz sadarboties.
"Tā filma ir diezgan nežēlīga," tādi ir pirmie vārdi, ko Antons saka par Ausmu. Filma balstīta uz vienas no slavenākajām padomju laika varoņteikām par mazo pionieri Pavļiku Morozovu, kas nodeva čekai savu padomju varai neuzticīgo tēvu un pēcāk par nodevību krita paša ģimenes nežēlastībā. Pavļika tēls filmā atdzimst Antona atveidotajā Jānī, mazā latviešu zēnā, kas dzīvo kolhozā Ausma. Zēna tēvs, kuru spēlē Vilis Daudziņš, ir padomju varas ienaidnieks un plāno sazvērestību. Dēls nodod tēvu, un tēvs viņam atriebjas.
Antons savu varoni raksturo kā "sanīkušu" un nesaskata nekādas rakstura līdzības ar sevi. Turklāt Antons nenodotu savu tēvu, bet gan palīdzētu īstenot sazvērestību arī tad, ja sabiedrībā to uzskatītu par nosodāmu. Tā kā skolā vēsture kā mācību stunda Antonam parādījusies tikai šogad un viņš vēl joprojām nesaprot, kāpēc ir divas dažādas stundas — pasaules un Latvijas vēsture, jo "Latvija taču ir pasaulē", tad par padomju laikiem zēns zinājis ļoti maz. Pēc filmā pieredzētā viņš tos raksturo kā "skarbus laikus, pēc kuru beigšanās Latvijai bija lielie prieki". Antons nespēj sevi iedomāties, dzīvojot padomju Latvijā, un secina, ka mūsdienu bērni, salīdzinot ar padomju laika akurātajiem jauniešiem, ir krietni palaidušies.
Jautājot, kā bija, atveidot Daudziņa dēlu, Antons klusē, bet pēc laika piebilst, ka brīžam juties neomulīgi: "Man šķiet, ka Daudziņš nevarēja iziet no tēla arī tad, kad kamera bija izslēgta. Viņš uz mani visu laiku tā dusmīgi skatījās. Laikam bija pārāk iegrimis lomā."
Visu rakstu par Antonu Graudu lasiet žurnāla Sestdiena 20.novembra numurā!