Verpakovskis ir visu laiku rezultatīvākais Latvijas izlases futbolists, un šo titulu, pēc visa spriežot, neviens viņam neatņems vēl ļoti, ļoti ilgi. Māris ir vīrs, kurš pirms desmit gadiem ieveda Latviju Eiropas futbola čempionāta finālturnīrā un lika mūsu valsts vārdam izskanēt tālu aiz Eiropas robežām. Vēl pirms diviem mēnešiem viņš spēlēja Grieķijas augstākās līgas, kas ir Eiropas Top 10 līga, klubā Ergotelis un nekas neliecināja, ka varētu beigt karjeru. Tomēr pēc Liepājas metalurga bankrota viņa dzimtā Liepāja varēja palikt bez sava futbola kluba Virslīgā, palikšana uz ielas draudēja arī gandrīz 1000 bērnu un jauniešu futbola sistēmas audzēkņu. Verpakovskis negribēja ar to samierināties, tādēļ lauza līgumu ar Ergotelis, rēķinoties ar vērā ņemamiem finansiāliem zaudējumiem, beidza futbolista karjeru un atgriezās mājās, lai glābtu, kas glābjams. Verpakovska vadītais futbola klubs Liepāja ir nostabilizējies un startēs Virslīgā, bērniem un jauniešiem atkal ir iespēja trenēties, bet pats Verpakovskis dažu gadu laikā vēlas izveidot Eiropas līmenī konkurētspējīgu klubu.
Fragments no intervijas:
Pastāsti, ko dara kluba prezidents? Kāda ir tava ikdiena un pienākumi?
Ir daudz organizatorisko jautājumu, kas saistīti ar komandu. Ielēcām taču pēdējā vagonā, daudz papīru lietu jāsakārto, jāmeklē sponsori. Ceru, ka mana atgriešanās kalpo viņiem un visiem par pierādījumu tam, ka man nav nekādu savtīgu interešu, ka man nav mērķa sabāzt naudu kabatā, bet, tieši otrādi, gribu palīdzēt komandai un Liepājai. Ar tādu mērķi es beidzu karjeru un atgriezos savā pilsētā.
Alga tev tiek maksāta?
Nē, klubs nepelna, un man nav algas. Nākotnē skatīsimies — ja klubs sāks pelnīt, arī man būs alga. Nauda man šoreiz nav galvenais, daudz aktuālāk ir tas, lai es varētu samaksāt saviem džekiem algu, lai viņi zinātu, ka nebūs jāspēlē par velti.
Kāds būs kluba sezonas budžets?
Sākumā pats minimums — 300 000 eiro. Mums ļoti pretī nāk Liepājas dome, kas sniedz atbalstu visai bērnu un jauniešu sistēmai, kā arī panāca pretī ar infrastruktūru — varēsim to izmantot bez maksas.
Kādas jums ir ambīcijas?
Ambīcijas un mērķi ir lieli. Bet, protams, ne pirmajā gadā. Mūsu uzdevums ir nostāties uz kājām un būt vismaz tikpat augstu kā pērn, tas ir, 5.vietā. Saprotam, ka viegli nebūs, bet nevar prasīt no komandas jau pirmajā sezonā iekļūt Top 3.
Un kādi ir ilgtermiņa mērķi?
Izveidot komandu, kas cīnīsies par iekļūšanu Eiropas līgas vai Čempionu līgas grupu turnīrā. Es nezinu — četru vai piecu gadu laikā, bet mēs to gribam. To, ka tas ir iespējams, pierādīja Ventspils, kas iekļuva Eiropas līgā, un Skonto, kam pagājušajā sezonā tas gandrīz izdevās. Baltkrievijas BATE un Kazahstānas Shakhter arī ir pierādījuši, ka tas ir reāls un īstenojams mērķis un no tā nav jākautrējas. Ja vienreiz izdodas uzspēlēt šādā līmenī, vari pēc tam atsperties, jo no UEFA saņem labu naudu. Ventspils šo iespēju neizmantoja, nepareizi izlietoja naudu, sākās domstarpības, mainīja trenerus un sastāvu. Ja naudu iegulda kluba attīstībā, iespējams ilgtermiņā izveidot konkurētspējīgu klubu un, teiksim, katru otro gadu iekļūt kādā no grupu turnīriem. Ļoti gribu, lai tribīnēs atgriežas skatītāji. Tajā pašā 2007.gadā taču bija labs līmenis, uz lielajām spēlēm Virslīgā, tādām kā Skonto pret Liepājas metalurgu, nāca 5000 līdzjutēju.
Kā vērtē pašreizējo situāciju Latvijas futbolā?
Mīnuss ir totalizatoru skandāli, tie ir jāizskauž. Kad tas notiks, arī skatītāji atgriezīsies tribīnēs.
Kurš bija tavas karjeras augstākais punkts?
Izlases karjera man noteikti bijusi labāka nekā klubu karjera. Izlasē es daudz situ iekšā, lai gan nevienā klubā neesmu bijis bombardieris, kurš gūst daudz vārtu. Esmu pavisam cita tipa spēlētājs. Klubu līmenī es izceltu divus augstākos punktus. Pirmais bija divi trīs veiksmīgie gadi Kijevas Dynamo, kad spēlējām Čempionu līgā, un otrais, kad spēlēju Spānijas augstākās līgas klubā Getafe. Karaļa kausa izcīņā toreiz pusfinālā apspēlējām Barcelona, iekļuvām finālā, kas notika Santiago Bernabeu stadionā Madridē un kur laukumā izgāju arī es. Savukārt izlasē augstākais punkts, protams, bija 2003.–2004.gads, kad iekļuvām Eiropas čempionāta finālturnīrā.
Vai nav skumji atvadīties no izlases, apzināties, ka šis posms ir beidzies?
Protams, ir skumji. Tiesa, varbūt līdz galam vēl to nemaz neesmu apjēdzis, nospēlēšu pēdējo maču un tikai tad sapratīšu, kas ir noticis. Jo tā bijusi liela daļa manas dzīves, daļa manas ģimenes. Biju izlasē 15 gadus, tā ir gandrīz puse mana līdzšinējā mūža. Esmu dzīvojis ar izlasi, komandas biedrus dažkārt esmu redzējis biežāk nekā sievu vai ģimeni, un tā bija daļa manas dzīves, kas tagad palikusi pagātnē. Man tā visa pietrūks, bet tāda ir dzīve, tāds ir sports.
Vai izlasē atvadu maču nospēlēsi?
Jā. Man vēl jārunā ar izlases galveno treneri Marianu Paharu, bet ir doma, ka tās būs 5–10 minūtes maija beigās Baltijas kausā pret Igauniju. Redzēs, kā būs ar treniņiem un sportisko formu, tagad mēnesi neesmu neko darījis. Ja būšu patrenējies, varbūt Pahars man dos vairāk laika.
Visu interviju ar Māri Verpakovski lasiet 14.marta žurnālā Sestdiena!