Tikai mūsdienās Buņģim par viņa statusa simbolu kalpo nevis Rīgā pirktais kabatas nazis, bet gan jaunākā modeļa iPhone. Buņģis ar vecākiem dzīvo jaunā privātmājā, mielojas ar McDonald’s hamburgeriem un ģērbjas Stockmann jaunākās kolekcijas drānās, kamēr Cibiņš mitinās hruščovkā, pārtiek no nocenotām bulciņām un iztiek ar second hand drēbītēm no jaunākās humpalu kolekcijas.
Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka plaisa starp turīgo un trūcīgo slāni Latvijā ir otrā lielākā Eiropas Savienībā. 20% trūcīgāko iztiek ar vidēji 70 latu mēnesī, kamēr 20% turīgāko var rēķināties ar vidēji 472 latiem mēnesī uz vienu cilvēku. Tas nozīmē, ka turīgākais slānis var atļauties gandrīz septiņas reizes lielākus tēriņus. Eiropas valstīs šī atšķirība parasti nav tik izteikta.
Pēc politologa Ivara Ījaba domām, Latvijai tomēr nevajadzētu kopēt ziemeļvalstu modeli un mākslīgi izlīdzināt atšķirības starp dažādiem slāņiem. «Vienlīdzība nevar būt pašmērķis, uz ko tiekties. Mums daudz svarīgāka ir ekonomikas attīstība. Latvija šobrīd nevar atļauties Rietumeiropas tipa sociālistisko politiku,» uzskata Ījabs.
Viens no risinājumiem nevienlīdzības mazināšanai būtu progresīvais ienākuma nodoklis, bet Latvijā šī ideja saskārusies ar lielu pretestību. «Nedomāju, ka Latvija vēlas kļūt par ziemeļvalstu tipa labklājības valsti. Jūs neesat gatavi maksāt tik augstus nodokļus, lai finansētu tādu drošības tīklu kā Zviedrijā vai Dānijā,» secina Stokholmas Ekonomikas augstskolas Rīgā pasniedzējs Mortens Hansens.
SKDS direktors Arnis Kaktiņš spriež, ka Latvijā daudziem joprojām pievilcīgs šķiet princips «atņemt bagātniekiem un sadalīt pārējiem». Pēc viņa domām, Latvijas turīgo cilvēku slānis nav tik biezs, lai no viņiem varētu kaut ko noplēst. «Tas viss ir ļoti relatīvi. Cilvēkiem, ko pie mums pieņemts uzskatīt par turīgiem, labklājības līmenis patiesībā ir ne lielāks kā attīstīto valstu vidusšķirai. Vai tagad mums vajadzētu mēģināt viņus piežmiegt?»
Vairāk par ienākumu nevienlīdzību un iespējamiem risinājumiem lasiet Sestdienā!