Jo viņai ir audekli. "Man prātā nevarēja ienākt, ka piecdesmit un dažos gados man pilnīgi pazudīs pamats zem kājām. Kad iznācu no slimnīcas, knapi varēju pacelt roku. Nebija spēka. Bet ārā bija skaisti apsnigušas ābeles. Domāju — tagad pieiešu pie molberta... Ja varēšu uzvilkt līniju, tad es dzīvošu. Paņēmu otu... un varēju!" — māksliniece, lai gan pati paļāvusies uz likteni, atzīst, ka līdz ar vārdu "vēzis" dzīvē vēl nekas nav beidzies. Un, ja katru gadu uzskaitē stājas 1600 cilvēku ar onkoloģiskām saslimšanām — tā nav tikai "nolemto" lieta, bet pilnīgi masveidīga, tāpēc par to jārunā.
Sarunā ar Sestdienu Vita Merca prāto par iemesliem, kas noveduši pie laulības iziršanas un saslimšanas: "Domāju, ka slimība mani piemeklēja dēļ iekšējā stresa. Pati vainīga. Nevajadzēja par daudzām lietām uztraukties — tie bija dzīves sīkumi, es nemācēju pareizi dzīvot."
Vairāki ārsti viņu atteikušies operēt, jo vēža šūnas bija arī orgānos, ko nemaz nevar griezt ārā, teikuši, ka tur nekā nevarēs darīt, jo metastāzes esot jau kaulos, un vienkārši izrakstījuši nomierinošas zāles. Tomēr daktere Maija Kokare bijusi pārliecināta, ka vajag mēģināt visu, un uzņēmusies atbildību, faktiski izlēmusi Mercas likteni. Māksliniece esot dakterei pateicīga, ka viņa dod cerību daudziem cilvēkiem.
Visu rakstu par mākslinieces dzīvi pirms un pēc briesmīgās diagnozes lasiet jaunākajā Sestdienā!
skolnieks