Zane Daudziņa: Latviešu sieviete ir kā Brīvības pieminekļa Milda

Pirms dažām nedēļām aktrise atgriezās no viesizrādēm Amerikā, kur viņas vīrs Jaunā Rīgas teātra aktieris Vilis Daudziņš spēlēja monoizrādi Vectēvs, bet Zane pati bija ar sava ķermeņa inventarizāciju nomocīta sieviete komēdijā Tāda es esmu.Fragments no intervijas:Jaunajā iestudējumā atkārtoti esi pievērsusies sievietes un vīrieša attiecībām - iepriekšējā stand-up komēdija Puse no sirds bija par ģimeni, bet tagad stāstīsi, kā sievietei līdz tai aizstūrēt...Tā varētu teikt, luga Bruņota un bīstama ir sarkastiska un intīmi pašironiska. Lugas autore Aiva Birbele tajā runā no tādas sievietes pozīcijām, kuras bioloģiskais pulkstenis nevis tikšķ, bet brēc pēc vīrieša. Galvenā varone Biruta ir apmēram četrdesmit gadus veca un izmisīgi grib atrast savu otru pusīti. Turklāt notikumus fatāli paātrina Birutas klases salidojums. Kad skolas gadu skaistākā meitene viņai līdzjūtīgi pajautā: "Tu atkal būsi viena?", Biruta negrib vairs atzīties un saka: "Nē, man ir līgavainis." Lai nomedītu vīrieti un prezentētu sevi kā veiksmīgu sievieti, viņai tagad atlikuši trīs mēneši. Vārdu sakot, ir intriga. Sociāli aktuāla? Varu to apstiprināt, jo ik pa laikam sastopu sievietes, kuras jautā: "Kur palikuši vīrieši, kur viņi ir?" Pati ar viņām šajā sajūtā nevaru dalīties, jo man viss ir līdzsvarā. Divdesmit gadu dzīvoju laimīgā laulībā. Pastāv daudz mītu un priekšstatu par to, kādas ir latviešu sievietes. Kuram no tiem tu sliecies ticēt vairāk?Latviešu sieviete ir kā mūsu Brīvības pieminekļa Milda - stalta, stipra, visu varoša izdarīt viena pati, ar zvaigznēm rokās. Tikai reizēm viņa savu spēku pieliek stratēģiski nepareizās vietās, rezultātā pati vien vainīga pie tā, ka izveidojusi sakropļotu nākamo vīriešu paaudzi. Viņi ir nevarīgi, gaidoši un negatavi. Tomēr nav jau arī tā, ka latviešu vīriešus es redzu kā vārguļus, nebūt ne. Cik daudz tevī pašā ir no Mildas spēka?Manuprāt, dziļi viengabalains nejūtas neviens cilvēks. Vismaz sevī redzu milzīgu gradāciju no mazas meitenītes, kura brīžam ir ļoti brīva, bet citkārt ļoti sasaistīta, šaubu un kompleksu mākta, līdz tādam stipram cilvēkam, kurš uzvarējis sevi cīņās, lai varēti apgalvot, ka jūtas pietiekami drošs dzīvot un spējīgs parūpēties par tiem, kuri apkārt. Šķiet, pieauguša cilvēka pazīme ir tā, ka viņš spēj uzņemties atbildību un pasargāt savus tuvākos. Manī ir iekšēja drosme. Agrā jaunībā strādāji par aukli Dānijā. Vai vari salīdzināt turienes ģimenes balstus ar šeit dominējošajiem? Vai pārticībai vīrieša un sievietes kopdzīvē ir liela loma?Viņu pārticība krasi atšķiras no mūsējās. Es tur biju pirms vairāk nekā divdesmit gadiem un uzreiz asi sajutu feministisko pasaules uzstādījumu. Dānijā sieviete var mierīgi paņemt lielu puķupodu ar palmu un stiept lejā no otrā stāva, kamēr viņas vīrietis sēž pie televizora. Sievietei pat prātā neienāks lūgt viņu, lai palīdz to palmu iestutēt mašīnā. Tur neviens tev nepaturēs durvis, nepalaidīs pa priekšu un neizmaksās kafiju, ja vien redzēs, ka man pašai ir savs maks. Džentlmeņa gēns ir pilnībā atmiris, jo sievietes darījušas visu iespējamo, lai to iznīdētu, un tagad viņas bauda sava darba augļus: privilēģiju darīt visu pašām. Šī situācija lielā mērā apzog iespējamo dzimumu spēli, skaisto rotaļu starp vīrieti un sievieti, kas varētu būt. Saņemt uzmanības apliecinājumus ir vienlīdz jauki gan sievietei, gan vīrietim. Tavuprāt, vai latvieši spēs noturēt savu identitāti arī nākotnē, bēgļu straumei sasniedzot mūsu valsti?Man patīk Viļa doma: vajag paņemt vienu bēgli Jaunajā Rīgas teātrī par skatuves strādnieku, un viņš pusgada laikā būs pilnībā integrēts. Nevajag šos cilvēkus atstāt kaut kādās barakās, bet ļaut viņiem strādāt kopā ar citiem dažādos Latvijas uzņēmumos, un viss būs kārtībā.Visu interviju ar Zani Daudziņu lasiet žurnāla Sestdiena 9.oktobra numurā!