Ja uzmanīgi raugās zilzaļajā Eifratas ūdenī, var redzēt, kā mūsu laiva pirms izgriešanās upes vidū lēni slīd garām nogrimušām mājām, kuru jumti redzami metru, pusotru zem ūdens. Skats mazliet baiss un sirreāls. Krastos majestātiskās klintis vietām nomaina nelieli miestiņi ar minimālām dzīvības pazīmēm, dažām baržām un dziļi ūdenī slīgstošiem minaretu torņiem – kaut kad ūdens lēni, bet apņēmīgi pārņems arī tos. Cilvēki šeit vairs nedzīvo. Tikai balti zirgi ganās stāvā, akmeņainā nogāzē virs pašas upes, pastiprinot relaksējošo sajūtu, ka uzpīpēts par daudz ūdenspīpes...
Vēl viens no iemesliem, kādēļ šis reģions varētu kļūt par latvieša galamērķi – tās ir gastronomiskās izvirtības. Šeit cilvēki ēd daudz un garšīgi. Bet Gaziantepa – tā ir austrumu saldumu kārdinātājas bahlavas dzimtene. Aizmirstiet par tām pazolēm, ko nereti var nopirkt Rīgā: svaiga bahlava ir mīksta, čagana, diskrēti piesūcināta ar medu un pildīta, apkaisīta un pārkaisīta ar svaigām pistācijām astoņpadsmit dažādos veidos. Labā bahlavā mīkla sacepta 40 plānās, plānās kārtiņās un izkūst uz mēles tā, ka pat neviens svara vērotājs nepagūst aci nomirkšķināt.. Nelaimīgā kārtā bahlavai ir arī daudz kārdinošu māsīcu un brālēnu, tādēļ cilvēkam, kuram garšo saldumi, šī vieta vienkārši jāiekļauj must see sarakstiņā.
Vairāk par ceļojumu uz šo neparasto un nezināmo Turcijas reģionu lasiet jaunākajā Sestdienā!