Zigfrīds Muktupāvels maina darbu un mudina būt politiski aktīviem

Kā LTV raidījums Nacionālie dārgumi mainīsies, ieguvis tādu nacionālo dārgumu kā tevi par vadītāju?

Es jau esmu tāds, kāds esmu, tātad kaut kas citādi būs. Raidījums būs turpinājums aizsāktajam, bet kaut kas arī mainīsies, piemēram, tas nenotiks televīzijas telpās 100 gramu kultūras studijā. Turpmāk tas būs autonomāks raidījums, nevis pilnīgi dabiska 100 gramu kultūras sastāvdaļa, lai gan komanda jau strādās tā pati. 

Un tāpat stāstīs par Latvijas kultūras leģendām?

Man nepatīk, ka cilvēki tiek pieminēti tikai apaļās jubilejās, bet, ja Vecajam Stenderam ir 300 gadu jubileja, tad ir vērts par viņu parunāt mazliet vairāk. Laiks aiziet, un atmiņa ir nenormāli īsa. Droši vien pat Viju Artmani daudzi jau ir aizmirsuši. 

Tev pašam nākamgad apaļa jubileja. Par sevi tu varētu uztaisīt raidījumu?     

Jubileja nav nekāds nopelns. Mana jubileja ir svētki tikai manai mammai un tētim. Man nepatīk svinēt, esmu laimīgs, kad dzimšanas vai vārda diena ir jau pagājusi.  

Kā notika tava pāriešana no TV3 uz LTV? Pats pieteicies vai tiki pārvilināts?

Man zvanīja producente ar tādu kā nolemtības sajūtu balsī, ka es jau droši vien nepiekritīšu. Bet Bez tabu esmu nostrādājis jau lielu laiku, septiņus gadus. Zinātnieki uzskata, ka pēc septiņiem gadiem darbs jāmaina, tātad man šī maiņa sanāk kā pēc teorijas. Bet, ja tā zvana nebūtu, es droši vien vēl tur strādātu — vietiņa ērta, cilvēki pa šiem gadiem sabružājušies kopā, foršs kolektīvs. 

Ko jūti, kad dziedi?

Ko jūtu? Ir karsti (smejas). 

Bet tā skatuves narkotikas sajūta tad rodas?

Ceru, ka tas, ko esmu dziedājis, vienmēr ir bijis patiesi. Nevaru teikt, ka es ar mazāku atdevi nekā Zodiaka laikos, esmu dziedājis grupā Bet bet vai uz operas skatuves, vai citur.

Viens pats mājās dziedi?

Nē. Dziedu tikai mēģinājumos un koncertos.

Arī dušā nedziedi?

Nē. Mājās dziedu tikai tad, kad trenējos, pie galda ne. Es jau teicu par dziedāšanu: labprāt varētu arī nedziedāt. Aizbraucu kādā ceļojumā, un tad vienmēr: "Nu, Muktiņ, nodziedi mums kaut ko! Nu, davai, nodziedi Mēmo!" Mani tas vienkārši traku padara.

Kādas dziesmas vēl prasa?

Pilnīgā topā ir trīs Paula dziesmas: Mēmā dziesma, tad Svecītes, un trešā ir Vecais zābaciņš. Kad man saka: "Zigfrīd, Vecais zābaciņš!", atbildu: jā, tas es esmu.

Vai otrādi pēdējā laikā nav bijis — ka tevi kādi uzpazīst vispirms kā televīzijas vadītāju?

Ir bijis. Mums bija viens koncerts, kam bijām rūpīgi uztaisījuši nopietnu programmu: Jānis Lūsēns spēlē klavieres, Māra Zālīte lasa dzeju, un mēs ar Kristīni Zadovsku dziedam duetus. Tāda cienīga sajūta. Aizbraucām uz vienu kultūras namu, neteikšu, kuru, pretī iznāk kultūras nama direktore un saka: vai, kāds prieks, ka pie mums diktors atbraucis! (Smejas.) 

Populārā mūzika jau ir savai paaudzei. Tas arī jāsaprot. Lai ko es darītu, ja kādam citā vecuma grupā tas patīk, tie jau ir izņēmumi — pamatā tas patīk tiem, kam patika 17–18 gados. Es savu auditoriju vienmēr šķiroju divās lielās kategorijās — vieni saka: "Mēs jūs klausāmies pa radio", otri: "Mēs jūs skatāmies televīzijā."

Pasaules līmeņa popstārs esi gribējis būt?

Parādi man vienu, kurš par to nav sapņojis! Ja nav tāda sapņa, tad labāk nodarboties ar lauksaimniecību. 

Kurš laiks latviešu popmūzikai bija labāks — pagājušā gadsimta 70.– 80.gadi vai mūsdienas?

Man labāki bija tie gadi. Bet visu laiku jau notiek kaut kas jauns. Siguldā nesen bija jauna grupa The Sound Poets, koncerts bija pārpildīts, un dzirdēju ļoti labas atsauksmes.

Nuja, šodienas klausītājas vairs nevar dabūt dzīvajā pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigu Zigfrīdu Muktupāvelu.  

Tur tā lieta. Tas būtu anormāli, ja viena jauna meitene skrietu uz vecu onkuļu koncertiem. Viņai patīk jauni čaļi. Kaupera dēli viņai patīk labāk nekā Kaupers. Tas ir normāls process. 

Vēlēšanās piedalies? 

Piedalos pilnīgi visās vēlēšanās un visos referendumos. Esmu politiski aktīvs. Vienmēr arī citiem saku: tas varbūt ir banāli, bet tā ir pamatjēga, kāpēc mēs cīnījāmies par Latvijas neatkarību — tādēl, lai varētu piedalīties vēlēšanās un brīvi viens otru aprunāt internetā. Tagad tas varētu šķist nepatīkami, bet tā ir brīvība. Kur tā robežojas ar neprātu un nesaprašanu... (aizdomājas).

Par to, kā varētu attīstīties politiskā situācija Krievijas jauno aktivitāšu sakarā, esi domājis?

Par vienu man ir skaidrība: prom no šejienes nebraukšu. Un, cik nu spēju pukstēt, cīnīšos par sev saprotamo taisnību. 

Kad pēdējoreiz koncertēji Krievijā?

Krievijā pēdējoreiz biju pagājušogad, bet tagad vairs tur nekoncertēju. Saprotu iemeslus, kāpēc turp brauc, piemēram, Nacionālais teātris, bet teātris ir viena lieta, savukārt popmūzika ir izklaides žanrs, un ar to braukt man tādā situācijā nebija pieņemami. Kam ir pieņemami, tie brauc joprojām. Bet negribu citus tiesāt, katram pašam ir sava galva. Saprotu, ka vienīgā iespēja atrisināt situāciju Krievijā ir no iekšienes, un var jau būt, ka kādi kultūras pasākumi to veicina, bet man tādas pārliecības nav.