H. Būre nošāvis trīs vīriešus, ko vācieši uzskatīja par vainīgiem «pretvāciskā darbībā». Tolaik bijis spēkā noteikums, ka par katru uzbrukumu vāciešiem jānogalina trīs holandieši. H. Būre apgalvo, ka viņš tikai pildījis vadības pavēles. «Kā vienkāršs karavīrs iemācījos izpildīt pavēles. Es zināju, ka pretējā gadījumā mani pašu varētu nošaut par zvēresta laušanu.»
Izmeklētāji vēsta, ka 1940. gadā pēc Nīderlandes okupācijas H. Būre brīvprātīgi pievienojies Waffen SS vienībai. Pēc kara beigām viņš tika apcietināts, bet 1947. gadā izbēdzis no karagūstekņu nometnes un pārcēlies uz Vāciju. 1949. gadā Nīderlandes tiesa viņam aizmuguriski piesprieda nāvessodu. Nīderlande vēlāk centās panākt viņa izdošanu, bet Vācija noraidīja šo prasību. «Beidzot mēs viņu dabūjām rokā. Labāk vēlu nekā nekad,» aģentūrai AFP stāsta holandietis Teins de Grūts, kura tēvs bija viens no H. Būres upuriem.