«Uzmestie» metālisti
Trents Reznors un viņa koncertkomanda nepieder popmūzikas pasaulei, kurā mūzikai nereti ir otršķirīga nozīme, un pat viņu mūžīgā pieskaitīšana industriālā roka kategorijai Reznoram nekad nav patikusi. Divas saņemtās Grammy balvas par labāko metāla izpildījumu dziesmām Wish (1992) un Happiness in Slavery (1995) arī īsti nešķiet savā lauciņā, noteikti liekot raukt degunu ne vien pašam Reznoram, bet «uzmestajiem» rūdītajiem metālistiem, jo NIN mūzikai ir Reznora paša sintezētā agresīvu skaņu filozofijas augsnē briedinātas Queen, Deivida Bovija mūzikas un 80. gadu sintīpopa saknes, nevis heavy metal paraugi. Šajā tūkstošgadē Grammy «atbildīgie onkuļi» gan nākuši pie prāta un nominējuši Nine Inch Nails paveikto roka vokāla (Reznora baritons patiešām ir labākajās roka tradīcijās), instrumentālās un alternatīvās mūzikas kategorijā. NIN tieši vai netieši ir ietekmējuši mūzikas nākotni - bez viņiem citādi būtu The Prodigy, The Chemical Brothers, Death in Vegas, savu jauno skanējumu, iespējams, neatrastu tādi veterāni kā Depeche Mode un New Order, kurus ar NIN vieno darbs pie albumiem ar producentu Fladu (Flood).
Ar Oskaru kabatā
Atgriežamies Rīgā - Arēna bija negaidīti patukša, un vēl piecas minūtes pirms koncerta bija iespēja aizkļūt gandrīz līdz skatuvei, kas attaisnojās kaut vai tāpēc vien, ka bija iespēja redzēt reālus mūziķus, nevis mazus skudru lieluma punktiņus tālumā, jo ekrānu ar tuvplānu projekcijām nebija. No otras puses, tuvumā nevarēja tik labi izbaudīt iespaidīgo gaismu šovu, bet visus labumus iegūt nekad nav iespējams. Jau ar koncerta pirmajām minūtēm pārsteidza skaļuma līmenis, kas šādai mūzikai šķita par klusu, jo neblieza pa ausīm un krūtīm kā dažu labu citu reizi, toties skaidri varēja saklausīt katru skaņas niansi - droši vien NIN viss ir precīzi izrēķināts, tāpat kā ieteicamā alus temperatūra visas garšas buķetes izbaudīšanai, kas nebūt neesot tik zema, kā tikko izņemot norasojušu pudeli no ledusskapja. Pirmā koncerta dziesma bija no jaunākā albuma Hesitation Marks, kas iznāca pērn pēc piecu gadu klusēšanas, kad Reznors, šķiet, bija nolēmis kļūt tikai par kino mūzikas komponistu un producentu, jo Holivuda tā pa īstam viņa nākotnes skaņu celiņa vīziju novērtējusi tikai tagad. 90. gados tie bija tikai pāris pārdrošu režisoru - Olivers Stons (Natural Born Killers, 1994) un Deivids Linčs (Lost Highway, 1997), bet tagad ar Oskaru par oriģinālmūziku slavenajai filmai Sociālais tīkls/Social Network kabatā staigājošais Reznors kuram katram nemaz nav pa kabatai, un, ja arī būtu, viņš prastu pateikt «nē».
Datora ābolīšus nespīdina
Tomēr skatuve ir kā narkotika, bez kuras arī Reznors vairs nevar iztikt, un viņš atkal ir ierindā, turklāt lieliskā formā. Tas, no kā daudzi fani baidījās, - koncentrēšanās uz pēdējā albuma materiālu - tomēr nenotika. Jau trešā dziesma Terrible Lie bija no 1989. gada debijas albuma Pretty Hate Machine, un turpmāk visvairāk dziesmu skanēja no 1994. gada plates The Downward Spiral, ko daudzi uzskata par labāko. Ritmu «sitot» bungmašīnai, «dzīvajam» sitamo instrumentu komplektam priekšā tika nolaista starpsiena, kas kalpoja kā ekrāns projekcijām un gaismu spēlēm, bet ikreiz, sākot strādāt bundziniekam, tā tika atkal pacelta. Reznors un pārējie mūziķi, no kuriem visilgāk līderim līdzās ir Robins Finks (ar pārtraukumiem kopš 1994. gada), pārmaiņus spēlēja sintezatorus un ģitāras. Nekādas spīdināšanās ar datoru ābolīšiem uz skatuves nenotika, koncerts bija pat tiktāl «dzīvs», ka vienā mirklī, kaut griestos iekārti neskaitāmi kustīgi un kā gaļas mašīnas rotējoši gaismas ķermeņi, tehniskais vīrs turēja prožektoru rokās un dažādos rakursos apgaismoja Reznoru «analogāk par analogu».
Noslēgums ar Džonija Keša savulaik izpildīto Reznora gabalu Hurt, uz skatuves pirmoreiz parādoties akustiskajai ģitārai, ir vislabākais, ko varētu vēlēties. Vēl viens muzikāls piedzīvojums noslēdzies ar eiforiju, lai drūzma pie suvenīru un ierakstu veikaliņa nenorimtu vēl ilgi. Sajūtas līdzīgas kā pēc The Prodigy albuma The Fat of the Land turnejas koncerta Tallinā tālajā 1997. gadā - jaunā NIN plate Hesitation Marks joprojām atsakās «kāpt nost» no atskaņotāja adatas.