Tiek ziņots, ka Saeimas deputātiem gaidāms algas pielikums - no jaunā gada viņi saņems aptuveni par 160 eiro mēnesī vairāk. Uzreiz jāsaka: tas nav nekas slikts - deputāta darbam ir jābūt pienācīgi atalgotam, tikai tad mēs varam prasīt augstu viņu darba kvalitāti un cerēt, ka turpmākajās vēlēšanās kandidātu sarakstos būs atrodami ne mazāk cienījami amata pretendenti.
Taču vienlaikus šis ir labs iemesls diskusijām, vai pašlaik ievēlēto deputātu darbs ir atzīstams par gana labu. Vērtēt to varam gan pēc tā, cik likumi bieži labojami, gan pēc iniciatīvu daudzuma un spējas savu pozīciju aizstāvēt. Pretrunīgās nostājas dažādos sabiedrībai būtiskos jautājumos diez vai der par kritēriju, jo viedokļu dažādība nenoliedzami ir pozitīva lieta. Daudz bēdīgāk, ja viedokļu nav vai tādi, par ko pašiem tik ļoti kauns, ka vairās atklāt, kā diemžēl ne reizi vien esam piedzīvojuši. Šādi publiski nemanāmi bezviedokļa politiķi uz pašreizējās politiskās skatuves nav nekāds retums...
Cik daudzus no 100 ievēlētajiem uz ielas uzrunāts vidusmēra vēlētājs varētu nosaukt? Desmit? Divdesmit? Domāju, ne vairāk - un labi, ja pat tik daudz. Un te nevar vainot cilvēku neinteresēšanos par politiku. Šī ir tā situācija, kad visu nosaka piedāvājums, proti, ja politiķis ir aktīvs, viņa darbību ir iespējams pamanīt un vērtēt, bet, ja klusu atsēž savu termiņu, balsojot, «kā vajag», labākajā gadījumā varam vērtēt tikai nopelnus, kas bijuši pirms ievēlēšanas.
Kad parādās informācija, kuri no deputātiem ne reizi nav kāpuši tribīnē, uzreiz dzirdamas atrunas, ka viņu aktīvākais darbs norisinoties komisijās. Ja tās būtu slēgtas, varētu noticēt. Bet lielā daļā komisiju sēžu piedalās arī žurnālisti, aktīvākos politiķus pamana, viņus aicina komentēt procesus, un arī viņi paši savu pozīciju tiecas atklāt gan izmantojot visdažādākās uzstāšanās iespējas, gan caur sociālajiem tīkliem (kuru esamība padara bezjēdzīgas atrunas, ka «man jau neviens neprasa»).
Viens no iemesliem, kas rada labvēlīgu vidi slinkošanai politikā, manuprāt, ir pārāk garais parlamenta pilnvaru laiks tik nenobriedušas politiskās kultūras apstākļos, kāda diemžēl mums ir. Īsāks pilnvaru laiks neļautu izlaisties; biežāka cīņa par pārvēlēšanu liktu aktīvāk strādāt pie jaunām iniciatīvām un arī aizstāvēt tās, un tas kopumā pozitīvi ietekmētu likumu kvalitāti. Ne velti arī 1922. gadā pieņemtais Vēlēšanu likums paredzēja Saeimas vēlēšanu rīkošanu ik pēc trim gadiem. Un tā bija līdz pat 7. Saeimai.
Protams, naivi cerēt, ka kāds balsos par īsāku pilnvaru laiku. Jācer, tāpat sapratīs, ka prasības pēc augstākas darba produktivitātes attiecas arī uz politiķiem.