Lai gan amata aprakstā neminēts, taču humora izjūta un veselīga pašapziņa ir obligāts priekšnosacījums, lai varētu strādāt ar pusaudžiem narkomāniem. Kāpēc? Jo jārēķinās ar kaudzi pret sevi vērstu, aizskarošu piezīmju - par izskatu, raksturu, darba stilu, pat par to, kā todien smaržojat. «Psiholoģiski ir ko «turēt» - visa 48 stundas garā maiņa jāpavada tādā kā gatavības pozā, jo kurā katrā brīdī var nākties reaģēt,» stāsta audzinātāja Sandra (visu darbinieku un audzēkņu vārdi mainīti) un turpina, minot piemērus: «Kas tik nav pieredzēts! Kāds, atgriežoties no vecāku apciemojuma, atved «zālīti» - četri jaunieši slepus sapīpējas, un diviem no viņiem kļūst tik slikti, ka jāved uz slimnīcu. Cits izdomā bēgt, līdzi paķerot savu personas lietu ar visu sev neglaimojošo vēsturi, - ar mūķīzeri uzlauž vadītāja kabinetu, bet dokumentus neatrod, turklāt saceļ troksni un tiek pieķerts. Šādā gadījumā viss kolektīvs pat nakts melnumā sanāk kopā un lemj par soda piemērošanu vainīgajam. Vēl kādam notiekošā iespaidā uznāk histērija, un viņš izsit durvis, savukārt pārējie nav pierunājami likties uz auss, sāk ārdīties, izceļas kautiņš - jāsauc policija. Teju katru dienu kāds sarūpē asa sižeta iepriekš neiestudētu izrādi.»
Bez bremzēm
Pēc tam kad audzinātāja Juta ieraudzījusi, kā kāds pusaudzis ar spilvenu sācis žņaugt viņas kolēģi, viņu pārņēmušas šaubas, vai turpināt strādāt Saulrītos: «Maigi sakot - palika neomulīgi. Parasti maiņā esam divi līdz trīs audzinātāji, bet reiz nācās palikt vienai pašai pa nakti - sajūta bija dīvaini trauksmaina, lai arī visi jaunieši šķietami mierīgi gulēja. Es pati acis tā arī nespēju aizvērt.» Juta ir viena no pieciem audzinātājiem, kuri te sākuši strādāt pirms dažiem mēnešiem. Vietas specifika izprasta ātri, jo ikdiena esot ļoti piesātināta. Gan Juta, gan citi audzinātāji uzsver, ka centrā dzīvojošais jauniešu kontingents ir labi taktiķi un manipulatori, - lai ar viņiem tiktu galā, jādomā vairāki gājieni uz priekšu un pretī jāliek viņu pašu instruments - viltība. Arī šo rindu autore, nedēļu uzturēdamās Saulrītos, novēroja, ka bijušie narkomāni vienu brīdi var būt ļoti draudzīgi un izpalīdzīgi, bet pēkšņi savā uzvedībā pārvērsties līdz nepazīšanai - kā tveice uz negaisu karstā vasaras dienā. Tajā brīdī priekšā parādās mežoņu bars, kam nav sarkano līniju, - tieši šis moments mazos lietotājus atšķir no citiem vienaudžiem - viņiem mēdz «aizvērties», turklāt iztrūkst paškontroles mehānisms, kas nonivelēts psihotropo vielu lietošanas dēļ.
Personīgā olimpiāde
Visatļautība Saulrītos gan nevalda, un par katru režīma pārkāpumu pienākas sods. Tās var būt mājas dežūras, liegums noteiktu laiku apciemot vecākus vai tā saucamās fāzes maiņa. Latvijā no narkotikām atkarīgie jaunieši tiek rehabilitēti pēc trīs fāžu principa - zemākā līmeņa fāzē pusaudzis tikai sāk kārpīties no atkarības un cenšas apzināties un kontrolēt sevi, iekļauties kolektīvā. Otrā fāze jau ir pamats lepnumam - tās piešķiršana nozīmē, ka jaunietis spējis sev palīdzēt, vismaz četrus mēnešus nav lietojis apreibinošas vielas un zina dot padomu citiem, kā kļūt par nelietotāju. Tāpat viņš var izskaidrot savu rīcību un vārdus, uzņemties par tiem atbildību. Tam seko trešā - augstākā - fāze, kas nozīmē, ka narkotikas nav lietotas vismaz pusgadu, turklāt pret šo nodarbi izveidojusies kritiska attieksme. Trešās fāzes pusaudži ir autoritātes citiem - viņi tiek iecelti par koordinatoriem, kas vada grupas dzīvi, spēj adekvāti reaģēt konfliktsituācijās, organizēt darbus un korekti izteikties.
«Diemžēl reti kurš Saulrītos sasniedz pēdējo fāzi, kam priekšnosacījums ir faktoru kopums - paša motivācija, psiholoģiskais stāvoklis, mikroklimats kolektīvā, ko savukārt lielā mērā ietekmē tieši darbinieki,» stāsta audzinātājs Gustavs. Arī paši pusaudži atzīst, ka audzinātāju biežā mainība neesot patīkama - nemitīga pielāgošanās citiem cilvēkiem un jaunām prasībām viņu jau tā iedragātajai nervu sistēmai nedodoties viegli.
Vienaudzis un vecmāmiņa
Saulrītu audzinātāji ir ļoti atšķirīgi - pirmkārt, pēc profesijas - māksliniece, sporta skolotājs, metāla izstrādājumu dizaineris, bijusī skolas direktore, viesmīlis, bērnudārza audzinātāja. Otrkārt, viņi ir dažādu paaudžu cilvēki - no 23 līdz 60 gadiem -, līdz ar to attiecības ar audzēkņiem būvē pēc atšķirīgiem principiem - jaunākie - kā čomi, vecākie - kā bargi skolmeistari. Katram ir savi konfliktu risināšanas paņēmieni - autoritatīvākajiem pietiek vien ar skatienu un pāris trāpīgiem vārdiem, citi izmanto «burkānu un pātagu», piemēram, piesolot, ka vakarā pēc ziņām varēs noskatīties kādu filmu (Saulrītos cieņā ir trilleri), vai arī piedraudot, ka atsevišķi labumi tiks liegti. Visi darbinieki ir no tuvējās apkārtnes, taču nevienam nav speciālās izglītības un pieredzes darbā ar bijušajiem atkarībniekiem - gluži vienkārši tāpēc, ka Saulrīti ir vienīgā šāda tipa iestāde Latvijā un arī neviena studiju programma atbilstošu izglītību nepiedāvā. Daži audzinātāji specifisko teoriju apgūst pašmācības ceļā, piemēram, lasot psiholoģisko literatūru. VSIA Straupes Narkoloģiskā slimnīca valdes priekšsēdētājs Pēteris Kuprēvičs ir skeptisks, vai kāds augsti izglītots profesionālis nāktu strādāt uz Labklājības ministrijas paspārnē esošajiem Saulrītiem: «Nespējam piedāvāt konkurētspējīgu atalgojumu, cilvēkus biedē arī darba saturs - jau ilgu laiku neizdodas atrast psihologu. Gandrīz visiem tagadējiem audzinātājiem darbs Saulrītos nav vienīgais ienākumu avots - viņi strādā vēl kādā darbā.»
Bijušais narkomāns Matīss par to tikai nosmīn - viņš savos 16 gados bija iemanījies mēnesī nopelnīt vairāk nekā visi Saulrītu audzinātāji kopā.