Tur šī grāmata ar nosaukumu _Kofemolka (Kafijas dzirnaviņas -_ krievu val.)pērn iznāca paša autora tulkojumā un adaptācijā, un Idovs kļuva par Gada rakstnieku žurnāla Gentlemens' Quarterly
Tālāk - nedaudz personisks stāsts.
Mani šis ironiskais, stilistiski nevainojamais romāns, kuru izrāvu vienā naktī, pārsteidzošā vīzē dziļi «aizķēra». Un neba tāpēc, ka intriģējošais stāsts ir par jauniem cilvēkiem, kuri cenšas realizēt neprātīgu, var pat teikt - māksliniecisku, ideju - Lielajā Ābolā jeb Ņujorkā atvērt «autentisku Vīnes kafejnīcu». Ar īstu Vīnes zaherkūku, īstu Vīnes kafiju, ar itin visu «īstu», nevis stilizēti imitētu, kā multikultūru vārāmkatlā Ņujorkā pieņemts. Ideja - cik absurda un maniakāla, tik iedvesmojoša un titāniska. Jo nevar taču iestādīt Vīni Manhetenā, Bruklinā, Traibekā vai Īstsaidā.
Bet. Mani romāniņš aizķēra ar kādu detaļu - personāžu Ināru, latvieti, kura grāmatas galvenā pāra - divu jaunu un drusku intelektuālartistiski tendētu laulāto - dzīvoklī piestrādā par apkopēju. Vēl precīzāk - ar tādu kā rakstnieka vainas apziņu pret šo sievieti, kura, protams, Amerikā ieradusies, ekonomisku interešu dzīta. Atkārtošu - par rakstnieku Idovu nezināju neko, izņemot labvēlīgās recenzijas ASV presē par «spožu literāru debiju» un zināmu kvalitātes sertifikātu - faktu, ka Michael Idov romāns Ground Up iznācis nopietnā izdevniecībā Farrar, Straus and Giroux.
Pirmoreiz sazinoties ar Mihailu, es, skaidra lieta, jau biju bruņojies ar faktiem - dzimis rīdzinieks, mācījies pirmajā neatkarības gadu «pārbūves projektā» Puškina licejā (bij. Rīgas 76. vidusskola). 1992. gadā ģimene emigrēja uz ASV, kur Mihails, nu jau Maikls, iestājās labā augstskolā, un tālāk, kā smejies, jau notika viens no «amerikāņu sapņa» variantiem - Mihails strauji kā skandināvu literārais varonis Pelle «iekaroja pasauli».
Vārdu sakot, es biju ieķēries līdz ausīm šajā «veiksmīgā ebreju jaunekļa intelektuāļa» virtuālajā tēlā, kurš patiesi apveltīts ar teicamām žurnālista dotībām (arī Mihaila angļu vai krievu žurnālistiskos tekstus - esejas - pētījumus lasīt ir bauda), un tas piešķīra «mūsu sakaram» zināmu romantisku azartu.
Un galgalā - vai tad nav patīkami uzzināt, ka, izrādās, savu pirmo stāstu 1991. gada vasarā jaunais talants Idovs publicējis laikrakstā Diena? Atteikt interviju «cilvēkam no Dienas» Mihails nespēja: «Man patiešām to darīt nav tiesību, jo redzēt nodrukātu savu darbu - vai tad tas nav katra rakstoša cilvēka sapnis? Dienā bija mans pirmais publicēts stāsts!» Kā jūs ar sevi iepazīstinātu cilvēkus, kas dzīvo Latvijā?
Jūsu bijušais kaimiņš Blaumaņa ielā. Puškina liceja absolvents. Patlaban - Ņujorkas iemītnieks un profesionāls šīs pilsētas dzīves aprakstnieks.
(Mihails vērpj krāšņus stāstiņus, kā pirms aizbraukšanas uz ASV paspējis beigt vidusskolu Rīgā un sācis iekarot Ameriku.)
Puškina licejs Rīgā, kā tagad saprotu, bija brīnumains eksperiments, lai padomju devītklasniekus bombardētu ar kvaziviktoriānisku humanitāro izglītību. Fiziku, ķīmiju un algebru mums faktiski nemācīja, toties stundu sarakstā latviešu un krievu valodai tika pievienotas divas romāņu valodas plus viena mirusī valoda, ievadkurss ētikā, psiholoģijā, pasaules kultūras vēsturē, Latvijas vizuālā kultūra, ko pasniedza klasē, kurā pie sienas karājās milzīga noputējusi makramē ķeska, un, iedomājieties tikai, - žurnālistika. ASV sākumā pelnīju ar tehniskajiem tulkojumiem. Pārtulkoju kāda psihologa disertāciju no krievu angļu valodā. Rakstīju emigrantu presē. Ar senu pazīšanos - ļoti reti publicējos Latvijas presē. Oficiants, bārmenis, bibliotekāra palīgs - parasta pēcuniversitātes grozīšanās Ņujorkā.
Kas ir tas Kelsijs vai Kaspars Ozoliņš? Kāpēc jums kļūst jautri ap sirdi, jau uzrakstot šo vārdu?
(Šo rindu autoram izdevās noskaidrot, ka Idova un izdevniecību kopējos plānos ir divas grāmatas: interviju apkopojums par tēmu - kas Krievijā ir atbildīgs par kultūru - un romāns par ceturtā bagātākā pasaules cilvēka bēdīgo likteni - jo viņš vienmēr ir un būs ceturtais -, un viņu sauc Kelsijs/Kaspars Ozoliņš, kanādiešu miljardieris latvietis, kuram Idova grāmatas paralēlajā pasaulē reāli pieder visa Latvija.)
Ziniet, Normund, es vēl neesmu gatavs sakarīgi runāt par šo grāmatu - izlaidīsim šo jautājumu, labi?
Kā jūs jūtaties Ņujorkā? Kā krievs, kurš dzīvo un strādā Amerikā? Kā global Russian? Vai tomēr jūs esat eiropietis, ņemot vērā, ka dzimis un izaudzis Rīgā, Latvijā, savulaik dēvētā par PSRS rietumiem?
Ņujorkā es jūtos vienkārši mājās. Jā, atzīšos, uz citām Amerikas pilsētām apzīmējums «mājas» nav attiecināms. Kā krievs es jūtos trijos gadījumos: a) kad manā klātbūtnē runā muļķības par Krieviju, b) kad mani amerikāņu kolēģi, kuri pameta PSRS agrīnā bērnībā un ar grūtībām runā krieviski, būvē karjeru uz «noslēpumainās krievu dvēseles» rēķina un c) kad es klausos dažas krievu grupas Spļin/Splīns dziesmas.
Kāds ir jūsu darbs žurnālā New York Magazine? Ar ko jūs īsti tur nodarbojaties, un vai jūs pašu tas apmierina? Par labāku darbu es pat nevarētu sapņot. Reizēm es pats neticu, ka strādāju šī žurnāla redakcijā. Manuprāt, daudzos aspektos New York Magazine tagad ir pārāks par New Yorker. (Tā šķiet ne tikai Mihailam - Ņujorkera popularitāte un abonēšanas rādītāji krītas, savukārt NYM - aug, tas kļuvis par 2010. gada Ņujorkas pilsētas stila trendu - N. N.)
Mans oficiālais amats ir redaktors, kaut gan patiesībā es nevienu nerediģēju. Mani pienākumi drīzāk līdzinās redakcijas štata apskatnieka darbam. Rupji ņemot, mans pienākums ir uzrakstīt piecus sešus garus rakstus gadā, par to es saņemu algu. Pirmām kārtām tas piešķir manai dzīvei vienkāršu un saprotamu mugurkaulu - ja es rakstītu tikai grāmatas, es, visticamāk, apslinkotos un lielāko dienas daļu neko nedarītu. (Žurnālista apskatnieka darba materiālā puse ir mēnešalga plus honorārs 2000-5000 dolāru/1000-2500 latu par aprakstu - N. N.)
Ko vispār, Maikl, mūsdienās nozīmē žurnālists? Vai Amerikā jūtamas pārmaiņas šīs profesijas statusā un ietekmē - tā kā tagad, virtuālās saziņas formu buma laikā, katrs var būt medijs un «žurnālists», katram ir savs feisbuks vai live journal, personīgais blogs-avīze-multimedijs. Visi un katrs ir kolektīvā «domu mākoņa» autori…
Nu, var jau, protams, teikt, ka šodien visi ir žurnālisti (smejas), un tas, kopumā spriežot, nemaz nav slikti. Vairāk caurspīdīguma, mazāk korupcijas žurnālistikā. Dažādība. Taču manu apskatnieka darbu, lai cik dīvaini, pārmaiņas ir skārušas mazāk nekā avīzes reportiera vai žurnāla kritiķa darbu. No reportiera pirmām kārtām tiek prasīts ātrums, operativitāte, un reportieris tīri fizisku iemeslu dēļ nevar sacensties ar sociālajiem tīkliem. Un nevajag!
Kritiķi no tiesnešiem un bendēm ir kļuvuši par sociālajiem dīdžejiem - viņiem jāpalīdz tev izvēlēties mūziku, filmu, grāmatu un tā tālāk no bezgalīgās piedāvājumu jūras. Jā, te svarīgs ir kritiķa vārds un prasme, oža just tendenču attīstību.
Mans žanrs - garš žurnāla apraksts - arī agrāk neprasīja vairāk nekā pāris simtu autoru visā Amerikā. Cilvēku, kuri būtu spējīgi ietērpt interesantu stāstu nevis trijās un nevis trīssimt, bet akurāt trīsdesmit rindkopās, ir apbrīnojami maz! Tā ir specifiska un jau sākotnēji maz pieprasīta prasme, es teiktu - talants. Mēs esam līdzīgi klavieru skaņotājiem vai porcelāna leļļu restaurētājiem: ne mazāk, ne vairāk mūsu nekļūs.
Ko jūs domājat par Deivida Finčera filmu Sociālais tīkls/The Social Network? Tā ir ļoti simpātiska filma par Hārvardu. Taču tā zaudē visu enerģiju, tiklīdz darbība pārceļas ārpus Efeju līgas un studentu pilsētiņas sienām.
Vai jūs arī esat mēģinājis atvērt savu kafejnīcu?
Jā, es biju mazas kafejnīciņas līdzīpašnieks 2005.gadā. Šis eksperiments beidzās pavisam ne tik traģiski kā Samalts (Ground Up) varoņu avantūra. Bet tas deva man neaprakstāmi daudz faktūras romānam.
Kā īsti dzima grāmatas Samalts ideja? Kur? Cik ilgi to rakstījāt? Un kāpēc tomēr izlēmāt grāmatu krievu valodā tulkot pats? Doma par grāmatu radās pēc tam, kad joka pēc uzrakstīju eseju par savu kafejnīcas vadīšanas pieredzi žurnālam Slate. Tā eseja acīmredzot aizskāra kādu jūtīgu nervu, jo man atnāca kādi pieci simti vēstuļu no lasītājiem. Tas vēl bija tajos laikos, kad cilvēki rakstīja vēstules autoram, nevis pikēja ar pāris frāzēm internetkomentāros zem raksta. Šajās vēstulēs varēja atrast patiešām brīnumainus stāstus par sabrukušiem uzņēmumiem, jo sevišķi ģimenes biznesā. Atceros, kāds laulātais pāris atvēra vienīgo angļu valodā izdoto grāmatu veikalu visā Vjetnamā. Cita ģimene -fotoateljē, kurā bērni augu gadu varēja fotografēties ar Salavecīti. Vai pie jums saka «Santaklauss»? Ak, jā, Ziemsvētku vecītis! Un tā tālāk. Visi šie nelaimīgie pāri manā galvā sāka sabiezēt par Marku un Ninu, grāmatas Samalts varoņiem.
Runājot par Samalts krievu tulkojumu - kādēļ jums tomēr ir nepieciešamība uzturēt saikni ar Krieviju, tās kultūru, jo regulāri rakstāt izdevumiem Kommersant un Snob lieliskas esejas par Nabokovu, Selindžeru, Puškinu? Kāpēc jums ir svarīgi gozēties arī glamūrajā krievu sabiedrībā, kas spieto ap žurnāliem Snobs un Gentleman's Qarterly?
Praktiski apsvērumi! Man ir svarīgi neaizmirst krievu valodu. Mani sakari ar, kā jūs sakāt, krievu «glamūra sabiedrību» aprobežojas sadarbībā ar dažu Maskavas žurnālu redakcijām un tikai. Tā sanācis, ka dažādu apstākļu dēļ krietni augstāks profesionālais līmenis žurnālistikā ir tieši «glancētajos žurnālos». Bet GQ gada rakstnieka tituls ir patīkams pārpratums manā dzīvē, teiksim tā. Es taču lieliski apzinos, ka nopietnas krievu literatūras kontekstā mana Kofemolka pieder pie atsvaidzinošā tipa literatūras - nu, kā ingvera šerbets starp diviem smagiem ēdieniem.
Kas īsti ir snobs? Vai - kurš ir snobs? Cilvēks ar paaugstinātām prasībām, kuras vienā gadījumā tiek attaisnotas ar cilvēka izsmalcināto, jūtīgo natūru, citos - ar baismīgu cilvēka šķiriskās pašapliecināšanās kāri. Āķis slēpjas apstāklī, ka pirmā tipa cilvēkus no otrajiem atšķirt faktiski nav iespējams.
Vai ir iespējams pagriezt laika ritējumu atpakaļ, atgriezties pagātnē kā vietā, kur biji laimīgs? Es to jautāju tāpēc, ka jūs strādājat pie diviem projektiem - TV seriāla par 60. gadu miliciju un PSRS Iekšlietu ministriju un grāmatas - albuma Mir (Miers) par padomju dizainu, stilu XX gadsimta 60.-70. gados…
Dievs pasarg, man nav tik grandiozu mērķu! Man vienkārši patīk 60. gadu sākuma estētika - un kuram tad tā nepatīk? Taču tas nenozīmē, ka es gribētu kaut vienu dienu dzīvot īstajos 60. gados - ne Amerikā, ne PSRS. Ja nu vienīgi tā laika Francijā…
(Maikls pasniedz kārtējo garšīgo epizodi no savas ikdienas.)
Mūsu vasarnīca Endīzā Delavēras grāfistē netālu no Ņujorkas atrodas burvīgā vietā - te starp drūmiem senajiem iedzīvotājiem pārcēlusies liela daļa Ņujorkas progresīvās jaunatnes, mūsu būdiņa starp mežiem, lāčiem un pauguriem ir pilna ar pēckara modernisma stila un IKEA mēbelēm.
Attiecībā uz plāniem - jā, 2011. gada 12. aprīlī izdevniecībā Rizzoli iznāks mana grāmata Made In Russia: The Unsung Icons of Soviet Design (Ražots Krievijā. Padomju dizaina neapdziedātās ikonas) jeb MIR, kā to dēvē izdevniecībā. Tā būs savdabīga coffee table book (kafijas galdiņa grāmata - angļu val.): 50 fotogrāfiju un tikpat daudz minieseju no padomju cilvēku sadzīves klāsta. Grāmatas tonis nebūs nostalģisks, drīzāk tā būs labsirdīga parodija par mākslas zinātni, jo jau pati grāmatas ideja izpētīt «padomju dizainu» ir dīvaina…
Jo PSRS taču nebija ne tikai seksa, bet arī dizaina, vai ne?
Tomēr padomju priekšmeti jeb lietas diapazonā no sputņika, kuru visā pasaulē taču pazīst pēc šī krievu vārda, līdz ūdens vārāmajai spirālei iekļaujas kopējās pasaules dizaina tendencēs, tikai par tām atšķirībā no Rietumos pielūgtā padomju konstruktīvisma neviens neko nezina. Man tas kaut kā nešķiet taisnīgi.
Nu re, tātad tomēr veiksmes stāsts, american dream (amerikāņu sapnis - angļu val.) darbībā?
To es neteicu, to sakāt jūs.