Paņēma bez šaubīšanās
Aktrise maigi rozā kašmira džemperītī un ar dažiem sudraba gredzeniem pirkstos rada trauslas, dzīves neaizsargātas un lolojamas būtnes iespaidu. Bet šis vērojums neatbilst patiesībai. Viņa gan nekad ar izvērstiem elkoņiem nav lauzusies uz svētās skatuves dēļiem. Viņa saka vienkāršus vārdus: «Mans ceļš ir Dieva nolemts. Varbūt liktenīga norāde bija dāvanā saņemtais Raiņa Zelta zirgs, bērnudārzu beidzot, bet es to zīmi nesapratu. Dzīve aizgāja savu ceļu, vajadzēja mācīties pelnīt. Iestājos 16. šuvēju arodskolā Tērbatas ielā. Tur sāku darboties dramatiskajā pulciņā.»
Te vietā Ventas Vecumnieces atmiņas: «Lidija Dailes teātrī acīs iekrita ļoti sen. Viņai bija 17 gadu. Toreiz visās jubilejās mūs nāca sveikt Jāņa Brodeļa vadītās profesionāli tehniskās izglītības sistēmas audzēkņi. Jauniešu vidū ievērojām sīciņu gaišmataini, kas skaidri un izteiksmīgi lasīja dzejoļus. Tā bija Lidija. Kad tika veidota Dailes teātra 3. studija, uzņēmām viņu bez šaubīšanās.» Lidija izveidojusies par intelektuālu lielas dramaturģijas aktrisi. Vecumniece turpina: «Radošais mūžs varēja būt vēl spožāks, taču Lidija ir spēlējusi lielas un skaistas lomas. Tagad mēs kopā spēlējam Pirmā grēka līcī. Neticami, ka mani skolnieki arī jau iegājuši pensionāru kārtā.»
No kopējās bildes neizlec
Lidija par pagātni runā maz. Tieši labākajos gados bijuši arī tukšie periodi - pārrāvumi radošajā darbībā. Divpadsmit gadus Lidija bija precējusies ar Jaunatnes teātra aktieri Andri Mekšu. Tagad viņa ir šķirtene, bet «mēs saglabājām siltas cilvēciskas attiecības».
Teātrī aktrise tagad strādā pusslodzi. Labprāt piedalās dzejas sarīkojumos, bet nedara to naudas dēļ, dažkārt atsakoties no reklāmām, ja tās nav pa prātam: «Kad iedomājos mazās pensijas vai garās stundas, ko daudzi par kapeikām strādā lielveikalos, neuzdrīkstos par naudu runāt. Cik cilvēkam vispār vajag? Man galvenais nomaksāt par pajumti. Jaunas drēbes vairs nevajag - visa kā tāpat ir par daudz, neko nemāku nonēsāt. Pa laikam nevajadzīgās mantas salieku un nesu nodot.» Lidija stāsta, ka žaketītēs viņa jūtas stīva, vairāk tīk silts, plastisks, sportisks apģērbs. Ievērojusi, ka cilvēki vairs «tā īpaši daudz nepucējas, tāpēc negribas lēkt laukā no kopējās bildes». Ar šuvējas profesionālo aci viņa pamanījusi, ka tagad veikalos daudz apģērbu, kas neatbilst ne latviešu mentalitātei, ne garam, spīguļu arī par daudz: «Kāda tur Rīga - mazā Parīze, kas bija slavena ar atturību, eleganci un inteliģenci?»
Aktrise vienmēr bijusi slaida. Diētas ievēro vai sporto? Lidija smej: «Ko tu? Kaut ceļos septiņos, esmu slinka, nevingroju. Esmu pārliecināta, ka mūsu gados jāēd pēc iespējas vienkāršāk. Sev vienai gatavot neprotu. Kad iepērkos un pastāvu pie plīts, zvanu kaimiņienei pie durvīm. Viņa uz ēst gatavošanu kūtrāka, par kaķi rūpējas vairāk nekā par sevi. Aiznesu cienastu arī citām draudzenēm, parunājamies.»
Te atceros Ilzes Vazdikas teikto: «Mēs visu mūžu esam kopā. Lida vienmēr visiem palīdz - kaimiņiem, draudzenēm, māsai, brālim, brāļa dēlam. Trausla, bet tas nemazina viņas garu. Es tev saku: Lida ir Latvijas māte Terēza. Viņa vienmēr dāsni dalās ar jebkuru.» Lidija palīdzēšanu neuzskata par īpašu: «Katrs dara to, kas viņam patīk. Suņus vai kaķus neesmu atļāvusies, jo nebija tam laika, bet nereti man ir ar dzīves pabērniem pilnas svārku stērbeles. Nezinu, kā viņi mani atrod, kāpēc turas pie manis, bet es palīdzu viņiem, cik un kā varu. Kreņķu netrūkst, jo vienmēr uzņemu viņu sāpes sevī. Man teikuši - tu pakārsies pienākuma dēļ, bet es uzskatu, ka varbūt tādā veidā kārtoju savu iepriekšējo dzīvju parādus.»
Pasēdēt zālē un saprast
Pirms diviem gadiem aktrise aizgājusi no saimnieka mājas. Tagad dzīvo municipālā dzīvoklī jaunā mājā. Viņa ir ticīga, katoliete. Agrāk apmeklējusi Svētā Jēkaba katedrāli, tagad iet jaunajā katoļu baznīcā Purvciemā.
Prieku dod darbs. Par Pirmā grēka līci Lidija neslēpj: «Bažījāmies, kā uzņems skatītāji. Šis fenomens jāizrunā - Kamerzāle, skatītāji, tuvplāns, tiešs kontakts ar cilvēkiem, vētraina uzņemšana. Es ieteiktu katram režisoram pasēdēt zālē un saprast, kas cilvēkiem vajadzīgs.» Lielu prieku pērn sagādājis režisora Ģirta Ēča uzaicinājums spēlēt JRT izrādē Vigīlija. Sapnis par nomodu: «Izlasīju Maijas Apines tulkoto lugu. Interesanta. Uz skatuves esam tikai divi - es un Ģirts Krūmiņš. Protams, bija liela nedrošība. Dailē katrs ir savā plauktiņā ielikts. Katrā teātrī skatītāji un kolēģi vērtē citādi, un atbildības sajūta ar gadiem aug. Tomēr JRT valdīja atraisīta uzticības pilna gaisotne, un skatītāju atsaucība arī bija liela. Šī izrāde man ir skaista dāvana jubilejā.»
Ģirts Krūmiņš, uzzinot, ka rakstu par Lidiju, sirsnīgi priecājas: «Cik labi! Viņa ir citas paaudzes aktrise, sākumā domāju - kā atradīsim kontaktu, bet es tiešām nejutu gadu starpību. Pārsteidza, ka Lidija atvērta eksperimentiem, improvizācijai. Kā cilvēks viņa ir sirdī jauna, ar Lidiju var diskutēt kā līdzīgs ar līdzīgu. Mēs vienmēr pēc izrādes pasēžam, aprunājamies. Partnerei novēlu vēl daudzas interesantas lomas!» Ģirta novēlējums piepildās. Martā Dailes teātra Kamerzālē pirmo reizi tika nospēlēta izrāde 12. diena. Laura Gundara sarakstītā viencēliena varones Silvija un Lidija (Lidija Pupure un Olga Dreģe) zagtā mašīnā traucas pretī nāvei, taču būtībā tās ir izmisīgas alkas dzīvot pa īstam, abu kundzīšu vitalitātes sprādziens. Aktrises savas lomas spēlē groteski krāšņi.