Krievijā iznākošā filoloģijai veltītā žurnāla Novoje Ļiteraturnoje obozreņije jaunākais numurs veltīts t. s. padomju folklorai, tai skaitā «padomju tautas sakāmvārdiem». Eksperti norāda uz savdabīgu noslēgtu ciklu: biedra Staļina runas kalpoja par iedvesmu darbaļaužu mutvārdu daiļradei, savukārt biedrs Staļins savās runās labprāt izmantoja šos «tautas» dzīves gudrības piemērus. Vairumā gadījumu šī savstarpējā citēšana saturiski ir izteikti pliekana.
Iespējams, nav korekti salīdzināt totalitāru iekārtu ar mūsdienu Latviju, bet līdzīga māžošanās vērojama arī t. s. komunikācijā starp mūsu politiķiem un presi. Mediji no visām pusēm apviļā politiķa X teikto, savukārt šī apviļāšana kalpo par barību politiķu rezonēšanai par «tēmu». Dažkārt šo otrreizējo, trīskāršo utt. pārgremošanu nez kādēļ sauc par «atgriezenisko saiti ar sabiedrību». Traģikomiskais šajā procesā ir tas, ka visas iesaistītās puses nereti sūdzas par vienveidību, garlaicību, analīzes trūkumu utt.
Laimīgā kārtā šāda situācija nav neizbēgama. Nemazinot preses atbildību par kvalitatīvāku saturu komunikācijā starp amatpersonām un sabiedrību, iniciatīvai tomēr jānāk, šķiet, no amatpersonām, jo tās objektīvi vislabāk zina savu «saimniecību».
Klasisks piemērs ir Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM), kas ir kļuvusi par ķīlnieku priekšstatam, ka tās galvenā funkcija ir atbalstīt savu ministru viņa domstarpībās ar Ventspils mēru un dažiem citiem reģionālajiem līderiem. Tomēr kas traucē VARAM un pašam Sprūdžam apburto loku pārraut, informējot par citiem ne mazāk svarīgiem jautājumiem, ar kuriem Peldu ielas iemītnieki nodarbojas? Ja kaut paveras uz šo vasaru - nozīmīga tēma ir vides politikas pamatnostādnes 2013.-2020. gadam, par spīti neizteiksmīgajam nosaukumam, svarīgs ir Zemes pārvaldības likuma projekts utt. Latvijas mediju spēja pietiekami specializēties, lai regulāri un patstāvīgi izlobītu, kas jauns un nozīmīgs notiek ministrijās, nav pietiekama, attiecīgi pašu amatpersonu interesēs būtu kļūt aktīvākiem, turklāt ne jau preses relīžu līmenī.
Otra problēma ir tēmu izklāstīt saprotami. Ja prese saputrojas vai drošības labad automātiski pārraksta relīzes, sabiedrība ir zaudētāja. Te savukārt labs piemērs ir cīniņi ap elektrības tirgus reformām. It kā runāts tiek daudz, labprāt izsakās visas iesaistītās puses, bet tiek piemirsts, ka tas, kas šķiet pašsaprotami nozarei un jautājumus kūrējošiem ierēdņiem, nebūt tā nav citiem. Rezultātā debates par ārkārtīgi svarīgu tēmu sāk līdzināties situācijai, kad iesaistītās puses tik labi zina anekdotes, kuras regulāri tiek šajā pulciņā stāstītas, ka vienkārši min šo anekdošu numurus - savējie sapratīs un novērtēs. Tiek uzskatīts par vajadzīgu regulāri veidot skaidrojošas kampaņas par to, ka, ejot balsot, līdzi jāņem pase, bet nez kādēļ tiek pieņemts, ka sabiedrība tāpat labi orientējas jaudas komponentēs, MK noteikumos Nr. 221 u. c.