Bērnu slimnīcā bērnu māsa Edīte Enne strādā 20 gadu, no kuriem vairākums pavadīts 7. nodaļā, kur ārstē augšējo elpošanas ceļu vīrusa infekcijas. Pirms dažiem mēnešiem viņa sāka strādāt tobrīd jaunajā observācijas nodaļā, kur pacientu novēro 24 stundas. «Tad, kad stāvoklis atļauj, vai nu izraksta mājās, vai pārved uz attiecīga profila nodaļu,» nodaļas specifiku izskaidro Edīte. Jau izskanējis, ka jau kopš maija beigām visā Bērnu slimnīcā izsludināta akcija Meklējam sirdsmāsiņu. Par savu sirdsmāsiņu var balsot vēl tikai šonedēļ, līdz 30. septembrim, - Bērnu slimnīcas nodaļās vai arī akcijas mājaslapā www.diena.lv/sirdsmasina. Akcijā tiks noskaidrotas 26 sirdsmāsiņas - pa vienai no katras Bērnu slimnīcas nodaļas. Akciju rīko Rietumu bankas labdarības fonds ar Pētera Avena labdarības fonda Paaudze un laikraksta Diena atbalstu. Nobalsojot akcijā, pacienti un viņu tuvinieki var pateikt paldies ne tikai māsiņām, kas viņus ārstējušas nesen, bet arī pirms vairākiem gadiem.
No feldšeru ģimenes
«Ļoti sirsnīga attieksme, saprotoša un atsaucīga. Padarīja vieglākas manas dienas slimnīcā, uzmundrināja, kad bija vientuļi. Labākā sirdsmāsiņa, kas man bijusi,» tā par māsiņu Edīti Enni raksta kāda paciente diena.lv sirdsmāsiņu sadaļā.
Edīte saka - jau bērnībā esot zinājusi, ka viņa strādās ar bērniem saistītā profesijā. «Man jau tad ļoti patika bērni,» viņa paskaidro. Turklāt, kad viņa bērnībā pagalmā spēlējusi ar citiem bērniem spēles, kurās iesaistīti dakteri un māsas, Edīti allaž izvēlējušies kā galveno.
Edīte nāk no mediķu ģimenes - viņas mamma kā ārsta palīgs jeb feldšere visu mūžu nostrādājusi Jūrmalas ātrajā palīdzībā, mammas brālis vēl joprojām aktīvi darbojas šajā profesijā, un viņas vecmāmiņa arī bija feldšere. Edīte atceras - kā mamma pēc maiņas pārnākusi mājās, tā sarunas mājās bijušas par medicīnu. Arī pati Edīte pirms pieciem gadiem ieguvusi augstāko profesionālo izglītību - ārsta palīga diplomu. Viņai bijuši darba piedāvājumi šajā arodā, taču viņa atteiksies: «Sapratu, ka man tuvāks tomēr māsas darbs.»
Māsas profesiju viņa sauc par sirdsdarbu uz visu mūžu, kas viņai ļoti patīk un arī padodas. 1990. gadā, kad mācījusies māsu skolā trešajā kursā, Edīte sākusi strādāt Bērnu slimnīcā par auklīti pie jaundzimušajiem. Sākumā 7. nodaļā ārstējušies tikai pavisam mazi bērni - līdz triju gadu vecumam. Jautāta, vai nenobijās no atbildības nastas, Edīte attrauc - nē, man tieši ļoti patika strādāt ar mazulīšiem. Strādājot šajā nodaļā, kur ārstējas pacienti ar elpošanas ceļu slimībām, darbā visvairāk piesaistījis gandarījums pēc labi paveikta darba - acu priekšā bērns kļūst veselāks.
Ar neskaidrām diagnozēm
Observācijas un diagnostikas nodaļā gan pacienti uzturas tikai diennakti, kamēr mediķi pieņem lēmumu, ko darīt tālāk. «Viss šeit notiek ļoti ātri, intensīvi,» saka Edīte. Pirmais jautājums, ko parasti māsiņai uzdodot teju visi pacienti, ir: «Kad es varēšu doties mājās?» Taču atbilde uz šo jautājumu bieži vien tik viegli nenāk. Observācijas nodaļā ārstējas pacienti ar virkni diagnožu - ne tikai ar elpošanas ceļu slimībām, bet arī ar funkcionāliem zarnu darbības traucējumiem, medikamentozu saindēšanos un citām nelaimēm. Nereti ir neskaidras diagnozes. Edīte min piemēru - nodaļā nonāk bērns ar sliktu dūšu, vemšanu, un mediķi domā, ka ir zarnu darbības traucējumi, taču atklājas, ka jāoperē apendicīts. Nodaļā arī gulējuši bērni, kas saēdušies mājas mauriņā sēnes, taču, par laimi, viss beidzies labi.
Ja Edītei jāsalīdzina darbs pirms vairākiem gadiem ar šodienas pienākumiem, tad atšķirība ir ne tikai tehnoloģiju skaita apgūšanā, daudz lielāks ir arī papīru darbs. «Agrāk nebija tik ļoti jāfiksē katra sava darbība, agrāk nebija minūte minūtē jāatzīmē veidlapā,» stāsta Edīte. Tas jādara paralēli darbam ar pacientu - nevar atlikt, piemēram, uz vakaru, jo, kad bērnu pārved, visiem dokumentiem jābūt kārtībā.