Pēc trim teātra zvaigžņu stundām nevienas aplaimotas sejas, neviena zieda, kas tiktu raidīts skatuves virzienā, nekādas sajūsminātas, rimties negribošas kāju rībināšanas, ko varētu vēlēties pēc režisora Alvja Hermaņa, brīnišķīgās scenogrāfes Kristīnes Jurjānes un aktieru grandiozā snieguma.
Nožēlojami, šī teju vai hanziešu vai pat galvaspilsētnieku atturība! Laikā, kad Dīters Dorns vēl pilsētā pie Izāras upes tika uzlūkots kā Dievs, iespējams, šis iestudējums būtu sveikts.
Bet tagad Minhenes izglītotie pilsoņi atļaujas būt bezkaunīgi un šo ģeniālo inscenējumu, pilnīgi to nenovērtējot, acīmredzami ierindo putekļaino izrāžu kārtā.»
Visaugstākajā mērā aktuāli
Tikmēr vācu kritika, kas, vēl Hermaņa Oblomova iestudējumu Ķelnes Dramatiskajā teātrī analizējot, šķēlās divās nometnēs, no kuriem vieni arī neizpratnē raustīja plecus par režisora pievēršanos «putekļainajam, vecmodīgajam teātrim», kuru taču «laimīgi esam sen pārvarējuši», Minhenes Vasas gadījumā pirmo reizi nebijušā vienprātībā atzinīgi raugās uz režisora izvēlēto ceļu. Ko pats režisors, 2010. gadā saņemot Konrāda Volfa balvu Berlīnē, raksturoja kā pievēršanos «vēsturisku lugu iestudēšanai vēsturiskos kontekstos».
Maksima Gorkija pirmais Vasas Žeļeznovas variants, kuru savai izrādei ir izraudzījies Hermanis, sarakstīts 1910. gadā. Darba centrā ir sieviete uzņēmēja, lielas ģimenes galva, cīņā par materiālo eksistenci, kurā tiek laisti lietā visi līdzekļi, slepkavību ieskaitot.
«Visaugstākajā mērā aktuāli šodien,» raksta Frankfurter Allgemeine Zeitung, «un tāpēc vēl jo iedarbīgāk un rafinētāk, ka šī ģimenes drāma netiek optiskajā līmenī modernizēta, bet atstāta tajā laikā, kad tā notiek. Detaļās precīzi, bet nemīlinoties ap tām. Un kostīmi, tie neatstāj kostimērijas sajūtu - tā ir māksla, kuras priekšā var dziļi paklanīties. Par laimi, ir arī pietiekami daudz smalka humora: kad no rīta no rūpju nomāktās kundzes istabas tiek iznests naktspods, klātesošie iemet tajā garāmejošu skatienu. Vispār šie skatieni. No tā vien, kādus skatienus raida šīs mājas iemītnieki, varētu radīt trīs dučus izcilu fotogrāfiju. Nevienam no pasakaini dārgajiem filmu projektiem, kas tiek filmēti oriģinālos interjeros, nav izdevies tas, kas ir izdevies šai scenogrāfijai un aktieriem šajā vecajā skatuves kārbā: ļaut sajust un apjaust pagātnes klātesamību, brīvu no nostalģijas. ... No revolucionārā kiča, ar ko vienmēr ir pilni Gorkija lugu iestudējumi, šeit nav ne miņas. Apskaidrojoša, līdz asarām aizkustinoša izrāde.»
«Visu izrādes laiku pie rampas stāv putnu būri ar maigiem, paklausīgiem balodīšiem,» raksta laikraksta Die Welt recenzents, «un tas nav režijas triks, bet drīzāk piemērots simbols notiekošajam: tos tika audzējis Prohors. Pirms putnu audzētājam ķeras pie rīkles, būri tiek apsegti, lai aiztaupītu gurdzošajiem iemītniekiem šoku, cilvēciskajiem plēsoņām veicot savu fināla briesmu darbu. Mēs, skatītāju zālē sēdošie, esam gana norūdīti, lai izturētu to, ko mēs redzam. Jo tas ir skatiens spogulī.»
Nerūp postdramatiskais diktāts
Šveices laikraksts Neue Zￃﾼrcher Zeitung īpašu uzmanību vērš uz Alvja Hermaņa izvēlēto teātra ceļu, kuru šobrīd ar panākumiem iet vienīgi vācu režisore Andrea Breta: «Izskatās, ka Alvim Hermanim pilnīgi nerūp tas, ko viņam saka priekšā postdramatiskais diktāts. Viņš arī nav absolvējis nevienu no tām režijas skolām, caur kurām tikušas izmaltas un nolīdzinātas vienādībā vairākas jauno režisoru paaudzes un kuras tāpēc par pilnīgi obligātām uzskata dekonstrukciju, ironiju un citas blēņas. Hermanis attīsta pats savu personisko stilu.»
Un Alvja Hermaņa restauratīvais ceļš iet tik pilnīgi šķērsām aktuālajām teātra tendencēm, ka vācu otra ietekmīgākā laikraksta Sￃﾼddeustche Zeitung apskatnieks sākumā pat neticībā berzē acis: «Pirmajās desmit minūtēs liekas, ka režisoru Alvi Hermani ir visi labie gari atstājuši un viņš ir aizmirsis visu, ar ko ir kļuvis teju vai par režijas mākslas guru.» Taču, «rūpīgi ejot pa apkārtceļu, Hermanis sasniedz tieši to, ko viņš daudzos savos darbos ir postulējis daudz nepastarpinātāk: patiesīgumu.»