Katrs latvietis ir Latvijas vēstnesis - šāds nosaukums bija dots vienai no tematiskajām diskusijām ceturtajā gadskārtējā konferencē Latvieši pasaulē - piederīgi Latvijai, kas pagājušajā nedēļā norisinājās Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Par to, kas tur spriests, lai nu ziņo paši dalībnieki, bet jautājums, kā mūsu tautieši, vienalga - īslaicīgi izbraucot vai pastāvīgi dzīvojot ārvalstīs -, reprezentē savu izcelsmes valsti, ir pelnījis, lai par to runātu ne tikai vienas konferences kontekstā.
Vispirms par ekonomiskajiem bēgļiem, par kuriem uzskatāmi visi tie, kas, meklējot darbu, iepriekšējos gados lielā skaitā pārcēlušies uz dzīvi Īrijā, Lielbritānijā un citviet pasaulē. Kādu vēstījumu vairākums no viņiem nes pasaulē? Ka aiz izmisuma mukuši no šīs nabadzīgās valsts, kur nav atraduši darbu, kur bankas vispirms uztiepj kredītu, pēc tam iejūdz parādos uz mūžu mūžiem utt.? Jā, paldies Dievam, viņu vidū ir arī īsteni Latvijas patrioti, kas savā aizbraukšanā valsti nevaino, izcelsmes identitātes saglabāšanai vienojas nevalstiskajās organizācijās, māca bērniem vecāku valodu un cer, ka paši reiz atgriezīsies dzimtenē, taču būsim godīgi - tādu ir ļoti, ļoti maz. Ja kāds ir pelnījis šādu vēstneša statusu, tad tieši šī reiz aizbraukušo kopa, ne jau visi.
Vēl ir sportisti, zinātnieki, uzņēmēji, kas guvuši panākumus ārpus Latvijas un ar kuriem mēs lepojamies, viņu veiksmes brīžos priecājamies līdzi. TV vērojot sporta un kultūras pasākumus, avīzēs lasot jaunumus un visu apspriežot interneta vidē. Kamēr viss kārtībā, viņu panākumus uztveram kā savus, tiklīdz neveicas, netaupām epitetus. It kā paši pie viņu veiksmēm vai neveiksmēm būtu roku pielikuši.
Vēl ir tūristi. Ļoti dažādi, kā pati tauta.
Šie daži visiem zināmie piemēri parāda, ka vēstneša statuss nevar tikt automātiski piedēvēts ikvienam, kas izbrauc aiz valsts robežām. Ja vien savas valsts, tautas identitātes veidošanu neatstājam pilnīgā pašplūsmā pēc principa: tādi esam. Taču tādā gadījumā nav jēgas rīkot pat diskusijas par šo tēmu. Jārēķinās, ka katrā tautā ir gan tādi, kas raisa lepnumu, gan tādi, par ko jākaunas. Nevar cerēt, ka pēc kāda īpaša lūguma ārvalstīs visi pēkšņi sāks uzvesties tieši tā, kā kāds to no viņiem sagaida, - nav jau padomju gadi, kad ceļotājiem līdzi brauca uzraugi čekisti. Un vēstneša statusu nevar arī uztiept. Īpaši tiem, kas aizbraukuši ar aizvainojumu. Pazaudēsim viņus pavisam. Vajag to?
Ja gribam ar savu tautiešu veiksminieku palīdzību veidot valsts tēlu, saliedēt nāciju, stiprināt identitāti, šāds Latvijas vēstneša statuss tomēr būtu jāpiešķir tikai labākajiem no labākajiem. Kopā ar attiecīgu valsts finansējumu par papildu pienākumiem. Un ne jau šaurai grupai, bet lielam skaitam. Jo mums ir ar ko lepoties, tikai jāapzina un jāpiestrādā, lai no viņiem par mūsu valsti uzzina arī citi.