Pirms pirmās nodarbības Kastanī Mirdza esot tā satraukusies, ka viņai uzkāpis asinsspiediens. Taču pēc nodarbības gandarījums par jauko grupu un izdevušos nodarbību bijis tik liels, ka spiediens pats atgriezies normas robežās. Kopš tā laika Mirdza zina, ka labākās zāles pret augstu asinsspiedienu ir staigāšana, darbošanās un sevis izaicināšana.
Par skolotāju nemūžam
Vācu valoda Mirdzai esot «asinīs» - vecmāmiņa bijusi vāciete, un meitene jau kopš bērnības apkārt dzirdējusi vācu valodu. Arī kara laiku caur bērnības atmiņu plīvuru atceras kā vācu sarunām un pat dziesmām pilnu laiku. Ar vācu valodas mācīšanu saistītas profesijas izvēle tomēr ne tuvu nav bijusi pašsaprotama. Reiz jaunības dienās Aizputes autoostā Mirdzai blakus apsēdies kāds vecs vīrs un vaicājis, vai viņa esot skolotāja. Mirdza atbildējusi, ka nemūžam nebūšot skolotāja, bet vīrs tikai atteicis: «Nē, jūs izskatāties pēc skolotājas un jūs būsiet skolotāja.» Toreiz Mirdza ar kungu vēl pastrīdējusies, bet visu mūžu atcerējusies viņa pravietojumu.
Pēc pamatskolas Mirdza iestājās Ogres Meža tehnikumā, kur, strādājot par laboranti, saņēma uzdevumu kārtot bibliotēku. Par bibliotēkas kārtošanu jaunietei neesot bijis ne jausmas, taču tieši šeit viņa iepazinās ar daudzām vācu grāmatām, kas radīja aizmetņus mīlestībai pret vācu valodu un kultūru. Saprazdama, ka meža zinātnieks no viņas nesanāks, Mirdza iestājusies vācu valodas sagatavošanas kursos, paralēli strādājot Mežsaimniecības lietu institūtā.
Par skolotāju Mirdza kļuvusi 30 gadu vecumā - galvenokārt dzīvokļa dēļ, kas tika piedāvāts līdz ar amatu. Dzīvoklis vai liktenis - taču tieši Baldones vidusskolā Mirdza Ķiploka uzsāka vācu valodas skolotājas darba gaitas. Jaunā skolotāja, nesen precējusies un bērniņa gaidībās, pārvācās uz šauro Baldones dzīvoklīti, kas dalīts ar vēl vienu jaunu pāri ar zīdaini. Citi cilvēki bijuši šausmās par šādiem dzīves apstākļiem, bet Mirdza šo laiku atceras kā brīnišķīgu. Viņas ģimene ar kaimiņu ģimeni kļuvuši par mūža draugiem, un abi bērni uzauguši kopā.
Pie vācu aristokrātiem
Arī pensijas vecumā Mirdza cenšas uzturēt saikni ar Vāciju. Viņa aktīvi darbojas Vācu evaņģēliski luteriskajā draudzē, ar ko reiz pat devusies apmaiņas braucienā uz Sicīliju. Draudzes ietvaros seniore apmeklē dievkalpojumus vāciski, socializējas un trenē vācu valodu. Mirdzai patīk izpalīdzēt reizēs, kad nepieciešams tulks. Brīvajā laikā seniore tulko arī Rūdolfa Breisa veselības un uztura padomus no vācu valodas uz latviešu. Aktuālākos padomus par dažādu slimību ārstēšanu ar dabas līdzekļiem viņa izraksta no grāmatas, iztulko un izdala draugiem. Viena no seniores iecerēm ir attīstīt šo hobiju un ar ārstu palīdzību pilnībā iztulkot veselības padomu grāmatu.
Lai atbalstītu ģimeni, Mirdza jau pensijas gados strādājusi Vācijā kā sirmgalvju kopēja un laika kavētāja. Pirmais brauciens viņu aizvedis uz 300 gadu vecu pili ar 23 istabām, kuras kādreizējie saimnieki bijuši saistīti ar Latviju. Tā bijusi lieliska pieredze ne tikai valodas nostiprināšanai, bet arī vecās vācu aristokrātijas dzīvesveida un uzvedības etiķetes apgūšanai. Tiesa, šai darbā piedzīvoti arī grūti brīži. Reiz, strādājot Vācijā pie kādas valdonīgas kundzes, brīvdienā staigājusi un raudājusi, līdz, meklējot mierinājumu, apķērusi kādu ozolu. Garām gājis kāds kungs un teicis: «Tas ir labi, es arī tā daru.» Kopš tā laika pastaigās pa parku Mirdza mēdz apķert kādu ozolu, lai smeltos mieru no dabas spēka.
Seniores vaļasprieks ir arī dalība vācbaltu kultūras biedrībā Domus Rigensis, kuras ietvaros norit sapulces, kultūras pasākumi un pat vasaras balles - viena no tām reiz notikusi Rundāles pilī! Dalība biedrībā reizēm sniedz iespēju doties uz Vāciju, lai piedalītos dažādos semināros, kuru tēma ir saistīta ar Latviju. Šos uzaicinājumus Mirdza saņem ar milzīgu prieku, jo tā ir iespēja bagātināt savu redzesloku un iepazīt jaunus cilvēkus.
Latvieši ir braša tauta
Vienā no braucieniem kāda sieviete raksturojusi latviešus kā melanholiķus. Mirdza atbildējusi ar tautasdziesmu: «Bēdu manu lielu bēdu, es par bēdu nebēdāju.» Mirdza uzskata, ka latvieši ir ļoti braša tauta, un viņai nepatīk, ja tautieši paši par sevi nicīgi izsakās. Tad viņa teic: «Ja tu to saki par sevi, tad neattiecini to uz visu tautu.» Arī jaunieši Latvijā esot lieliski. Lai trenētu valodas, seniore ar savu mazdēlu mēdz sarunāties vāciski, bet mazdēls ar viņu - angliski.
Mirdza visu mūžu mīlējusi dabu un it īpaši mežu. Tagad, dzīvojot sociālajā namā Rīgā, jūtas iesprostota, bet atrod prieku debesīs un saullēktā, ko var baudīt no 8. stāva augstumiem. Citiem senioriem, īpaši vīriešiem, Mirdza dotu padomu doties ārā no mājas, iet cilvēkos - «kas viens iet pa dzīvi, tas ātri paliek vecs». Mirdza pati darbojas arī pensionāru klubiņā Nekūko viens Rīgas Valsts tehnikumā, kur pavada laiku sarunās par hobijiem, ceļojumiem, grāmatām.
Mirdzai Ķiplokai vienmēr patikuši piedzīvojumi - jaunībā viņa nodarbojusies ar šaušanu, braukusi līdzi vīram uz medībām un pat lēkusi ar izpletni! Arī vecumdienas kundze pavada aktīvi - vingrojot un daudz staigājot. Ciemojoties pie meitas un mazbērniem Gulbenē, pauguraino ainavu vislabprātāk bauda ar distanču slēpēm pie kājām. Bet kad skolēniem un arī vācu valodas kursu audzēkņiem sāksies vasaras brīvlaiks, arī Mirdza dosies atpūtā uz laukiem, baudot svaigu gaisu, dārza darbus un mazbērnu klātbūtni.