«Viss mūžs ir pavadīts medicīnā, un tagad esmu pie sasistas siles,» tā Dienai stāsta Daina, kura par minimālo algu strādā Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā. Viņa sterilizācijas nodaļā strādā pilnu slodzi, taču dažkārt darba stundu skaits mēnesī nav tik liels, lai sanāktu pat minimālā alga. Tajos brīžos, kad makā ir mazāk naudas nekā iztikas minimums, sieviete vienkārši taupot uz medikamentu, pārtikas un apģērba rēķina. Arī sarunas laikā viņa skumji palūkojas uz saviem apaviem. Daina ir pirmspensijas vecumā, un medicīnā pavadīti gandrīz 40 gadi. Tāpēc arī citas darba iespējas viņa neapsver, retoriski jautājot: kur man iet ar savu sabojāto veselību? Un tieši tāpēc, ka viņa savu darbu mīl, esot tik skumji, raugoties uz pašreizējo situāciju.
Daina nav vienīgā, kurai ir šāds stāsts. Arī protestā izteiktie saukļi un izgatavotie plakāti liecina par ne vienu vien problēmu. Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības vadītājs Valdis Keris gan pirms protesta, gan tā laikā uzsver nepieciešamību tuvākajā laikā būtiski palielināt finansējumu veselības aprūpei, lai 2020. gadā tas sasniegtu 5% no IKP. Tas ļautu jūtami saīsināt rindas ārstniecības iestādēs, samazināt pacientu maksājumus un palielināt darba samaksu mediķiem.
Lai arī akcijā kopumā piedalījās aptuveni 300 cilvēku, pēc Dienas novērojumiem, ne visi zināja vai vēlējās paskaidrot, kāpēc ieradušies. Ja tomēr runāja, tad savu vārdu atklāt nevēlējās. Divas studentes, kuras šobrīd strādā Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā par sanitārēm, kamēr mācās māszinību, pastāstīja, ka viņas atnākušas, jo bijusi brīvdiena darbā un viņām lūgts protestu atbalstīt. Sākotnēji meitenes arī nevarēja pastāstīt, kāpēc protestē un par ko iestājas, tomēr, jautājot jau konkrētākus jautājumus par darba apstākļiem un atalgojumu, topošās medicīnas darbinieces pauda bažas par nākotnē sagaidāmo algu, retoriski jautājot: cik tad ilgi var dzīvot uz vecāku rēķina? Tāpat neatbilstoša esot materiālu kvalitāte slimnīcā. Domājot par nākotnes plāniem, viena no viņām apsver iespēju braukt strādāt arī uz ārzemēm, jo tur, iespējams, justos vairāk novērtēta.
Lai gan protesta akcijas laikā ne veselības ministrs, ne kāds cits Veselības ministrijas pārstāvis mediķus neuzrunāja, arodbiedrība tuvākajā laikā citas protesta akcijas nerīkos. Politiķiem tiks dots laiks apdomāt redzēto un izdarīt secinājumus.
Tikmēr veselības ministrs Guntis Belēvičs (ZZS) jau iepriekš medijiem ir sacījis, ka šī nav ne īstā vieta, ne laiks protesta akcijām, ņemot vērā faktu, ka veselības joma ir katras valsts nacionāla lieta, ko nevar ietekmēt Eiropas Savienība. Arī Dienas uzrunātie mediķi pārsvarā atzina, ka apzinās, ka citu valstu veselības ministri situāciju nevar ietekmēt, taču viņos var rasties vēlme interesēties par redzēto un Latvijā notiekošo, tādējādi savā veidā izdarot spiedienu situāciju uzlabot. «Uz sitiena jau neviens neko nevar izdarīt, tas ir skaidrs, bet, ja mēs vispār neviens neko nedarīsim, tad pie kā tas novedīs? Ir jācīnās,» Dienai uzsvēra Cēsu rajona veselības aprūpes darbinieku arodbiedrības priekšsēdētāja Valda Stanne.