Bet kāpēc tad valdība piedāvā sākt ar PVN likmes samazināšanu, tas ir, samazināt nodokli, ar kuru eksports vispār netiek aplikts? Valdība to cenšas pamatot ar savām rūpēm par sabiedrību, un tāpēc, lai uzskatāmi apliecinātu šīs savas rūpes, valdība ir gatava vienoties ar tirgotājiem, lai PVN nodokļa samazinājums nepaliktu tirgotāju kabatās, bet gan nonāktu līdz patērētājam kā cenu samazinājums. Lai to nodrošinātu, valdība ir pat gatava īstenot speciālu uzraudzības mehānismu. Katrs, kas kaut ko sajēdz no tirdzniecības, šeit pasmaidīs. Turklāt ar kādiem tiesiskiem instrumentiem demokrātiskā valstī ar tirgus ekonomiku valdība domā to nodrošināt?
Un vai daudz esam pieredzējuši, kā valdība ir spējusi par kaut ko vienoties ar sabiedrību un to izpildīt? Ja arī ir bijusi spējīga vienoties, tad pati parasti ir bijusi tā, kas šo vienošanos nepilda - uzskatāms piemērs ir pensiju sakarā.
Kam vajadzīga šī jezga un šie kārtējie solījumi?
Ja jau tik tiešām valdības rūpes ir par sabiedrību, tad tās var īstenot daudz vienkāršāk un lietderīgāk gan sabiedrībai, gan tautsaimniecībai: samazināt darbaspēka nodokļu nastu par to pašu summu, kuru valdība tagad vēlas nosargāt no tirgotāju nagiem, samazinot PVN. Tas būs daudz efektīvāks risinājums - sabiedrības maciņiem tiešā veidā dos to pašu efektu bez jebkādas tirgotāju pierunāšanas un kontroles, turklāt tas būs arī Latvijas konkurētspēju veicinošs pasākums. Tā būs palīdzība arī eksportētājiem, jo samazinās tiem nodokļu slogu, tas reāli padarīs Latvijas vidi pievilcīgāku arī investoriem -nē, ne jau ar to, ka samazinās darbaspēka izmaksas, jo šis pienesums būs niecīgs, bet gan ar to, ka parādīs, ka valdības solījumiem var ticēt un rēķināties ar tiem.
Pirms vēlēšanām visas koalīcijas partijas vienbalsīgi solīja, ka pirmās un svarīgākās izmaiņas nodokļiem, kas ir jāveic un tiks veiktas, būs darbaspēka nodokļu nastas samazināšana.
Tagad, apzinoties, ka solījuma, ko tik ļoti gaidīja jo sevišķi godīgie uzņēmēji, nepildīšanas dēļ valdībai būs grūti saglabāt savu reputāciju, nu tiek solīts, ka «par darbaspēka nodokļu izmaiņām varētu domāt no nākamā gada». Vai tiešām?!
Salīdzinām, kādu guvumu dotu darbaspēka nodokļu nastas samazināšana pretēji valdības piedāvātajām PVN izmaiņām. Šādas nodokļu izmaiņas atšķirībā no PVN izmaiņām attiektos tikai uz Latvijā saražoto. PVN izmaiņu gadījumā ieguvums no tām būtu jāizšķīdina uz visām, arī importa precēm, kas ieņemtu lielu šī pasākuma labuma īpatsvaru.
Darbaspēka nodokļa izmaiņas attiektos tikai uz tiem, kuri maksā šo nodokli - tā labums nebūtu jādala ar ēnu ekonomikā nodarbinātajiem. Savukārt PVN izmaiņu gadījumā, to nenodrošinot ne ar kādu kontroli, nodokļa izmaiņu labums pazustu arī uz «ēnu ekonomikā» nopelnīto un tālāk patēriņam izmantoto.
Savukārt, veicot pārdomātas izmaiņas ar darbaspēka nodokļiem, to ir vienkārši izmainīt - ir jāsamazina nevis iedzīvotāju ienākuma nodokļa likme, bet gan jāpalielina ar IIN neapliekamā ienākuma apmērs. Lai gan abi šie pasākumi dod vienādu tiešo efektu uz kopējo darbaspēka nodokļu nastas samazinājumu, tomēr neapliekamā minimuma izmaiņas dod iespēju visiem vienlīdzīgi baudīt labumus no šāda nodokļu samazinājuma, turklāt - jo mazāki ienākumi, jo lielāks būs iegūtā labuma īpatsvars pret ienākumiem. Tādējādi, izmainot neapliekamā ienākuma apmēru (ja izmantotu visu paredzēto nodokļu samazinājumu neapliekamā minimuma paaugstināšanai, to varētu pacelt līdz apm. Ls 100), nodrošināt daudz nozīmīgāku reālās ienākuma nodokļa likmes samazinājumu uz salīdzinoši nelielajām algām (piemēram Ls 200 algai tā būtu vairs tikai 12,5%!), kas savukārt būtu motivējošs faktors uzņēmējiem tās sākt legalizēt, bet tas nozīmētu papildu pozitīvu ietekmi arī uz Speciālo (sociālo) budžetu. Lūk, papildu iespēja sociālo izaicinājumu risināšanai.
Izmantojot neapliekamā minimuma izmaiņas vēl prasmīgāk, piemēram, papildus diferencējot to pēc apgādājamo bērnu skaita, tiktu iegūts reāls labums demogrāfijas problēmu risināšanai: tie būtu reāli miljoni, kas ieplūstu tieši ģimenēs ar bērniem un tālāk atgrieztos atpakaļ Latvijas ekonomikā caur šo ģimeņu patēriņu, palīdzot ģimenēm, sildot ekonomiku.
Paustie apgalvojumi, ka tāpēc (samazinot darbaspēka nodokļu nastu) Latvijas ekonomika piedzīvos draudošu inflācijas kāpumu un tāpēc to nedrīkst atļauties, ir ciniski meli, kas jau sāk līdzināties Gebelsa cienīgai propogandai - ar jebkādiem argumentiem attaisnot savu lēmumu pareizību. Savukārt apgalvojumi, ka PVN labāk nekā darbaspēka nodokļu samazinājums veicinās Latvijas konkurētspēju, liecina par fundamentālām izpratnes problēmām par tautsaimniecības procesiem.
Valdības izvēle par šiem it kā nenozīmīgiem nodokļu grozījumiem būs kā lakmusa papīrītis, kas bezkaislīgi parādīs patiesību - vai tiešām vadība ir gatava pati vest valsti ārā no krīzes, īstenot savas valsts izaugsmi, vai arī patiesībā tā rīkojas kā atvarā ierauts kukainīts, kurš pats neredz, kā paglābties, un vienīgais tā izdzīvošanas plāns ir par katru cenu, ziedojot jebko, pieķerties pie kaut kā lielāka (eirozonas) cerībā uz tā rēķina izglābties, pat ja arī to rauj līdzi atvarā. Ja valdība uzdrošinātos noticēt šīs valsts nākotnei, ko tā pati arī veido, tad nekas tai neliegtu tūlīt pat sākt rīkoties, lai risinātu samilzušās demogrāfijas, sociālās un ēnu ekonomikas problēmas.