Iepazīstoties ar DEĀK atzinumu par Rasmas invaliditāti, atklājas savdabīga aina. Tajā ir nosauktas sievietes kaites, un turpinājumā arī paskaidrots, ka «sevis apkalpošana un integrācija sabiedrībā ir izteikti ierobežota. Funkcionēšanas ierobežojumi ļoti smagi». Neskaitot to, ka ne pārāk garajā atzinuma tekstā ir ne mazums gramatikas, ortogrāfijas un stila kļūdu, arī atzinuma saturs neliekas loģisks. Uzreiz pēc diagnozes apraksta inspektors atzīmējis, ka «nav medicīnisko indikāciju invalīda īpašas kopšanas nepieciešamībai». Nākamajā ailītē atzīmēts, ka sievietei «ir medicīniskas indikācijas speciāli pielāgota automobiļa iegādei un pabalsta transporta izdevumu kompensācijas saņemšanai».
Grūti elpot
R. Jansons stāsta, ka vairs nav sazinājies ar komisiju par piedāvāto specifisko risinājumu. Saprotams, ka piedāvājumu viņa sieva nespēja izmantot. Vīrietis DEĀK lēmumu saista ar speciālistu paviršo attieksmi. Īsi pirms Rasmas Jansones nāves viņas meita Maruta Andersone vērsās pie DEĀK vadītāja, lai apstrīdētu tās atzinumu. «Jūsu vadītā komisija tik smagai, uz gultas gulošai slimniecei nepiešķīra profesionālu slimnieku kopēju, kā arī skābekļa apgādes aparatūru, kaut bez skābekļa padeves viņa nespēj elpot. Mūsu pilsētas ģimenes ārste slimnieces labā dara, cik nu viņai iespējams, bet mums vairākas reizes bija nepieciešams saukt ātro palīdzību, lai glābtu kritisko stāvokli. Vai tik slimai, pie gultas saistītai slimniecei pēc Jūsu vadītās komisijas skatījuma tiešām nepienākas pašvaldības Sociālā dienesta palīdzība? Ļoti dīvaini, ka šai smagi slimajai Latvijas pensionārei piedāvājat specautomobili. Viņai vajag ratiņkrēslu, lai mēs viņu varam aizstumt līdz tualetei,» raksta M. Andersone.
Varbūt kļūda komunikācijā
Lai saprastu, vai tiešām inspekcija objektīvi novērtē slimnieka spējas, Diena vērsās Rīgas sociālajā dienestā, jo tā darbinieki ikdienā strādā ar invalīdu un vecu ļaužu kopšanu. Izrādās, Rīgas domes Labklājības departaments šo aprūpes pakalpojumu iepērk no Latvijas Samariešu apvienības. Tās pārstāvis Viesturs Kleinbergs Dienai gan uzsver, ka nav kompentents jautājumos par DEĀK, tomēr arī viņam īsti saprotama komisijas rīcība nav. «Es pat nespēju iedomāties, kāpēc viņi tā ir izdarījuši. Bieži vien tā problēma ir tāda, ka DEĀK fiziski nemaz neredz personu, kurai vajadzīga palīdzība. Piemēram, aizpildot papīrus, ģimenes ārstam ir sanācis pielaist nelielu kļūdu, pēc tam it kā neliela kļūda tiek pielaista komisijā, un beigās var izveidoties situācija, ka cilvēkam piešķir kaut ko tādu, kas viņam vispār nav vajadzīgs,» stāsta V. Kleinbergs. Tuvāk iepazīstoties ar komisijas atzinumu, arī V. Kleinbergs atzīst, ka tas ir dīvains: «Tad ir jautājums, pēc kādiem kritērijiem viņi vērtē šo īpašo kopšanu?»
DEĀK ir Labklājības ministrijas pakļautībā. Tās pārstāve Žanete Rācene Dienai skaidro, ka tieši šī komisija ir vienīgā Latvijā, kas veic invaliditātes ekspertīzi un arī pieņem lēmumu par nosakāmo invaliditātes grupu. Viņa arī sniedz ieskatu kritērijos, kas nosaka, vai personai ir piešķirama īpaša kopšana: viens no tiem paredz, ka īpaša kopšana tiek apmaksāta tādā gadījumā, ja pēc speciālas skalas ar pašaprūpes, mobilitātes un mājas dzīvi saistīto darbību novērtējums ir zemāks par septiņiem punktiem. «Saskaņā ar Labklājības ministrijas rīcībā esošo informāciju šai sievietei netika noteiktas medicīniskās indikācijas īpašas kopšanas nepieciešamībai, jo viņas ikdienā veicamo darbību un vides novērtējuma anketas izvērtējums ir 13 punkti,» skaidro LM pārstāve. Turklāt R. Jansonei izsniegts arī atzinums «par asistenta pakalpojuma pašvaldībā nepieciešamību». Šis atzinums dod tiesības vērsties pašvaldības Sociālajā dienestā, kas izvērtē pakalpojuma nepieciešamību un nosaka pakalpojuma apjomu, kā arī slēdz līgumu ar asistentu. Saskaņā ar Ikšķiles novada Sociālā dienesta sniegto informāciju šāds iesniegums nav ticis iesniegts un tāpēc pakalpojumu nepiešķīra.