Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +3 °C
Viegls lietus
Pirmdiena, 30. decembris
Daniela, Dāniels, Dāvids, Dāvis

Ārā no tirgus brēkas

Tikko Berlīnē apjēdzu, cik maz vajag, lai iestātos pilnīgs haoss. Pasaulē visu laiku notiek vulkānu izvirdumi, bet te pēkšņi viena Īslandes vulkāna pelni apstādina aviotransportu visā Eiropā. Uz neparedzamu laiku apstājas vesela dzīves daļa - nedēļas sākumā pārradies no Berlīnes, stāsta Latvijas Radio kora diriģents Kaspars Putniņš.

Senās un jaunās mūzikas festivālā Die Zeit Fenster (Laika logi) Berlīnes Koncertnamā viņš diriģēja starptautisku koncertprojektu, kurā piedalījās slavenais RIAS kamerkoris un instrumentālā grupa _Capella dell Torre._ Šovakar, 24. aprīlī, Rīgas Sv. Pētera baznīcā Kaspars Putniņš ar Latvijas Radio kori sāks jaunu koncertciklu _Canti Sacri._ Tajā viņi atskaņos visu laiku būtiskākos kormūzikas darbus.

Veidot koncertus kā konceptuālus laikmetu dialogus ir modes lieta?

Vispār tas nav nekas jauns. Es tādus koncertus esmu veidojis kopš savas darbošanās sākuma. Viduslaiku, renesanses un agrīnā baroka mūzika sasaucas ar mūsdienu mūziku. Varbūt ne ar visu, taču mūsdienu mūzikā ir kaut kas no viduslaiku askēzes un struktūru principiem. Tie ir pilnīgi sveši klasicismam un romantismam. Pasaulslavenais igauņu komponists Arvo Perts varbūt ir ekstrēms piemērs, jo viņa principi vispār izriet no viduslaiku mūzikas, bet ļoti bieži mūsdienu mūzikā ir šāda tipa skaņa un gaisotne. Tas varbūt nāk no Igora Stravinska, viena no pirmajiem XX gadsimtā, kas sāka interesēties par renesanses mūziku. Viņš veidoja Džezualdo pārlikumus, daudz nodarbojās ar Venēcijas mūziku. Arī mūsu programmā iekļautais mūsdienu skotu komponista Džeimsa Makmilana opuss Šeit noslēpumā neizklausās kā svešķermenis renesanses meistara Palestrīnas darbu kontekstā. Viņš, protams, ir nesalīdzināmi ekspresīvāks, viņā ir citi triepieni. Bet viss atkarīgs no konkrētās situācijas. Var būt arī ārkārtīgi neveiksmīga renesanses un mūsdienu mūzikas kombinācija.

Kādu impulsu un ideju spārnots sāc jauno ciklu?

Manī ir nobriedusi iekšēja nepieciešamība pēc kaut kā tīra un nesamākslota izpausmes formās, priekšnesuma veidā. Mēs Radio korī ļoti daudz nodarbojamies ar eksperimentāliem projektiem, kuros piedalās citu mākslas veidu pārstāvji, izmantojam citu mākslas veidu paņēmienus. Tas vienmēr ir lēciens nezināmajā. Lielākoties esam tiekušies mums nepazīstamā teritorijā. Tas ir meklētāja gars gan skaņas, gan pasnieguma ziņā. Tagad pienācis brīdis, kad gribas atgriezties pie klasiskas skaņas un satura kvintesences. Pie tā, kas īstenībā, cauri laikiem ir koris - instruments. Gribas atgriezties pie tās brīnišķīgās eņģeļu balsu pasaules, kas vienmēr bijis kora ideāls. Protams, tā ir dažāda veida garīgā mūzika. Latvijas koru kustības ģenealoģijā jau no paša sākuma būtiska bijusi tautas mūzika, tomēr Eiropā koris kā instruments izaudzis no baznīcas tradīcijām. Tikai tagad instrumentālie, simfoniskie žanri kļuvuši par galvenajiem. Līdz baroka laikmetam koris baznīcā bija pats galvenais instruments.

Tāpēc, ka nepieciešams vārds, kanonizētais dievišķais teksts?

Arī pati dzīvā cilvēka balss skaņa. Es vēlos un ceru, ka izdosies kā skaidrā, tīrā avotā piekļūt ideālajai skaņai, tas ir, pirmām kārtām renesanses skaņai. Lūk, kur šajā ciklā gribas nonākt! Vai - varbūt atgriezties atpakaļ. Man liekas, ka Pēterbaznīca ir tam ļoti piemērota vide. Tā ir tik milzīga, ka tai kaut kādā mērā jau piemīt nenoslēgtas telpas īpašība. Kad nostājies baznīcas centrā, ir sajūta, ka tas ir Kosmoss. Ārsienas ir tik tālu un griesti tik augstu, ka sajūtos citā, bezgalīgā dimensijā. Man šķiet, ka tas šai programmai ir ļoti svarīgi. Pēterbaznīcā ir sarežģīta akustika. Tomēr es ticu, ka, pareizi plānojot kora atrašanās vietu un arī repertuāru, tur var sniegt brīnišķīgus koncertus. Protams, ar šo vietu jāspēlējas ļoti uzmanīgi. Bet ar Rīgas Domu jau tāpat.

Lielos sakrālās mūzikas darbus (tādus kā Verdi Rekviēms) mēdz atskaņot ne tikai katedrālēs, bet arī laicīgajās koncertzālēs, pat Operā. Vai, tavuprāt, tas ir pareizi? Kā ar mūziķu garīgo kalpošanu?

Par to esmu domājis daudz. Vispirms jau: kas ir un kas nav garīgā mūzika? Vai vispār ir negarīga mūzika? Vai Šūberta simfonijas nav garīga mūzika? Un Pētera Vaska Musica dolorosa orķestrim? Visbeidzot, ar liturģiskajiem, tekstiem var uzrakstīt arī absolūti pliekanu popdziesmu, un vai tad tā būs garīgā mūzika? Novilkt robežas ir ārkārtīgi grūti, tas ir intuīcijas ziņā. Tas ir gluži tāpat kā ar gaumi - par to it kā nestrīdas, tomēr robežas ir diezgan skaidras. Vismaz vairākums ļaužu spēj vienoties par pamatprincipiem un kaut aptuveni, tomēr iezīmēt šķirtni, kur beidzas slikta un sākas laba gaume.

Ciklā Canti Sacri lielākoties skanēs mūzika, kas ir tieši saistīta ar baznīcas tradīciju vai kuras saturā, tekstā un muzikālajā valodā tiek vēstīts par lielajiem eksistenciālajiem jautājumiem, ar kuriem nodarbojas kristietība. Tomēr programmā būs arī viens Hermana Markusa Presla darbs bez teksta. Tā nosaukumu Asralda veido divi vārdi: Asrafaels, kas ir debesu koru diriģents, un Esmeralda, visa pasaulīgā iemiesojums. Skaņdarbs būtībā ir meditācija. Rituāls, kurā tiek atkārtoti tikai šie divi vārdi - gluži kā mantra. Arī Makmilana opuss būtībā ir kontemplācija par ticības jautājumiem, bez liturģiska teksta.

Cik aktuāli tev pašam ir jautājumi, par kuriem meditēsi jaunajā ciklā?

Es neesmu pārliecināts, vai mūziķim un komponistam obligāti jābūt praktizējošam kristietim. Nezinu, kādām jābūt viņa attiecībām ar baznīcu kā institūciju, bet domāju, ka ir absolūti nepieciešams, lai viņam pašam šie eksistenciālie jautājumi ir svarīgi. Jo pretējā gadījumā būs nepatiess mākslas darbs. Manuprāt, tāds ir jebkurš mākslas darbs, kura saturā autors nav ieinteresēts. Tas var būt tehniski veiksmīgs, bet pietrūkst kaut kā būtiska. Esences. Šiem jautājumiem ir jābūt svarīgiem. Bet nezinu, vai uz tiem jābūt atbildēm.

Par ko tev likusi domāt nu jau pasaulslavenā Latvijas krīze?

Domāju, ka šis laiks nogriež lieko un daudzas lietas parāda to īstajā gaismā, norauj maskas. Pasaule parādās skarbākā, atkailinātākā veidā, un skats nav sevišķi pievilcīgs. Tas nerada komforta sajūtu. Bet domāju, ka tas atklāj jaunas patiesības dimensijas mūsu dzīvē. Ja tikai esam godīgi paši pret sevi un mēģinām analizēt, nevis tikai raudāt par to, ka ir šausmīgi slikti. Protams, ir daudz vienkāršāk būt opozīcijā un kunkstēt: ak, ja vien mēs spētu...

Negribētos, ka šī dimensija izvērstos zvērīgi darviniskā izdzīvošanas konkurencē.

Nedomāju, ka tam ir pamats. Domāju, ka tajos brīžos, kad materiālistiskās pasaules brīnišķīgajā fasādē parādās būtiskas plaisas, daudziem ir iespēja ieraudzīt kaut ko citu aiz tās. Un pa šīm šķirbām paraudzīties uz lietām filozofiskāk. Es, protams, nerunāju par kritiskām situācijām, kad cilvēku eksistence ir apdraudēta.

Ja nu taupības režīmā «nogriež nost» arī kultūru?

Bet tad tas ir jautājums, kas mēs esam, kas mums ir svarīgs. Pašiem jāizvērtē un jāsaprot, kas mēs kā nācija īsti esam, kā iedomājamies savu dzīvi šodien un rīt. Kas ir mūsu patiesās prioritātes? Un kā mēs redzam savu bērnu nākotni? Ar to pieredzi, kas mums ir «uz vietas», nepietiek. Ir jāpakāpjas augstāk, lai ieraudzītu, kas esam, kas ir Latvija un ko no tās gribam. Tik mazā valstī vienkārši nedrīkstam būt provinciāli. Jābūt plašākam skatījumam. Un te svarīgs ir kultūras aspekts. Ir svarīgi, vai tiem, kuri aizbrauc, jelkad būs svarīgi, ka viņi ir latvieši. Vai iedarbosies centrtieces spēks - vēlme braukt atpakaļ. Tas nav racionāls jautājums. Tas ir jautājums par iekšējo dziņu. Tur kultūrai ir izšķiroša nozīme.

Pašreiz būtiski jāinventarizē vērtības. Daudziem tas nesis vilšanos.

Protams, tā ir auksta duša. Bet ilgtermiņā tā varbūt ir nepieciešama, jo mums nav citas iespējas kā pašiem kļūt atbildīgiem par to, kā dzīvojam. Katrs individuāli un sabiedrība kopumā. Piemēram, tas, ka mani bērni un viņu draugi - un tas ir diezgan liels skaits gaišu, ļoti gudru, inteliģentu un pozitīvi domājošu jaunu cilvēku - man saka, ka viņu vidē nav neviena, kas domā, ka varētu saistīt savu dzīvi un profesionālo darbību ar politiku... Mēs mūkam no atbildības kā velns no krusta. Tas man šķiet ārkārtīgi bīstami. Jo mums vēl aizvien ir sajūta, ka mēs kādam drīkstam deleģēt svarīgāko jautājumu risināšanu. To, kuram deleģē, gandrīz uzreiz padarām par slikto, jo visā latviešu sabiedrībā ir ārkārtīgi dziļas saknes bieži vien nekontrolētai kritizēšanai. Mums jāmācās sadzīvot kvalitatīvi citādāk. Kā sabiedrībai jāmācās būt pieaugušiem un atbildīgiem par to, kas notiek mūsu dzīvē. Tas tagad parādās pilnīgi skaidri. Ja mēs to neaptversim un nespēsim mainīties, būs slikti. Mums nav neviena cita, ko vainot. Varam lamāt politiķus, bet viņi nav nokrituši no Mēness. Viņi ir mūsu sabiedrības produkts. Ja nespējam ģenerēt neko labāku, tā ir mūsu pašu problēma. Starp citu, Īrijā man stāstīja, ka vēl pirms pārdesmit gadiem tur neviens nelepojās, ka ir īrs, daudzi brauca prom. Bet viņi no sava nulles punkta ir daudz mācījušies.

Arī tu pats politikā neesi manīts.

Es nedomāju, ka mana iekšējā konstitūcija - tas, kā es domāju un redzu pasauli, - atbilstu šim «sporta veidam». Ne jau obligāti visiem tagad jākļūst par politisku partiju līderiem. Strādājot Igaunijā, kur vadīju Nacionālo vīru kori, esmu daudz vērojis, kā viņi diskutē un izturas pret notiekošo. Visos līmeņos ir tomēr drusku vairāk atbildības izjūtas. Tas man lika aizdomāties, cik daudz viedokļa veidošanā katrā mazajā sabiedrības daļā ir vieta veselajam saprātam un cik daudz ir vienkārši tirgus līmeņa brēkāšanai.

Igauņi tiešām domā un rīkojas gudrāk nekā mēs te, Latvijā? Varbūt vienkārši nedzirdēji igauņu «tirgus līmeņa brēkāšanu»?

Ne vienmēr visu uzzinām tikai no verbālas informācijas. Diezgan daudz var vienkārši sajust, regulāri saskaroties. Atšķirīgas tendences ir. Piemēram, viņi ārkārtīgi reti atklāti kritizē sevi vai savus priekšstāvjus. Ja viņi nav mierā, tad pasaka konstruktīvi - ko un kāpēc viņi uzskata par neiespējamu, nepareizu. Ar vēsāku galvu. Nevis - viņš ir maita! Pat tad, ja ir domstarpības un parādās viedoklis, kas tiek apstrīdēts, šis viedoklis tiek mierīgi uzklausīts, tam tiek veltīts pārdomu brīdis. Nezinu, vai tas tāpēc, ka pāris simtus kilometru uz Ziemeļiem cilvēkiem ir drusku mierīgāks temperaments, vai ir kādi citi iemesli. Bet diskusiju kultūra ir lielāka.

Kā juties, kad Radio kora eksistence atkal bija hamletiskās «būt vai nebūt» dilemmas priekšā?

Bija sirdsapziņas pārmetumi, jo prombūtnē nevarēju tik lielā mērā piedalīties procesos kā mans kolēģis Sigvards Kļava. Bet pilnīgi abstrahējoties un uzlūkojot situāciju plašākā kontekstā, ir arī skaidrs, ka Radio prioritāte ir raidīšana. Ir diezgan loģiski, ka koncertējošs koris nav raidorganizācijas pirmā prioritāte. Radio nostādīšana eksistenciālu jautājumu priekšā tikai saasināja jautājumu par mums: kas mēs esam un kāda ir mūsu nākotne? Un vai mūsu potenciāls Latvijas mūzikas dzīvē tiek pilnībā realizēts. Vai nav kāda cita eksistences forma, kas varētu mūs pievest tuvāk klausītājiem, sakārtot kora dzīvi? Manuprāt, risinājums ir pareizs. Lai gan no malas šķita, ka izmaiņas ir pēkšņas un stihiskas, ka viss gāžas un krīt. Bet nekad jau nevar zināt līdz galam, kas notiks, kad mājai nojauc sienas un būvē no jauna. Process pats vienmēr ienes izmaiņas. Mums šķita, ka šajā grūtajā situācijā jāveic tāds gājiens ar šaha zirgu, lai mēs nonāktu situācijā, kurā varam realizēties vēl labāk. Latvijas koncertu paspārnē Spīķeros jūtamies ļoti labi. Vienīgi žēl, ka mūsu ikdienas mēģinājumi vairs nenotiek Latvijas Radio Pirmajā studijā, kas ir viena no labākajām mēģinājumu telpām, kādās pasaulē vispār esmu bijis.

Tik mierīgi uztvert gaidāmās pārmaiņas tev ļāva iepazītā citvalstu koru pieredze?

Tādu gadījumu, kad muzikālie ansambļi aiziet prom no radiostacijām, Eiropā ir diezgan daudz. Nīderlandes kamerkoris sākumā bija radio koris, Berlīnē Deutsches Symphonic Orchester, Berliner Rundfunk Orchester, Berliner Rundfunk Choir, kā arī slavenais RIAS koris visi četri ir vienā holdingā, prom no radio. Viņu galvenie finansētāji ir Berlīnes pilsēta, Vācijas valdība un Vācijas radio. Bet arī tur briest izmaiņas, jo naudas devēji nevar vienoties par nākotni. Tā diemžēl ir ikdiena.

Nedrošība ir visur?

Drīzāk ir tā, ka rodas dažādas jaunas mākslas formas, kuras grūti «iebāzt» esošajās struktūrās. Modernajā sabiedrībā ir jāatrod mehānismi, kā attīstīt arī tās. Mākslas formas sazarojas un aug kā koka zari uz visām pusēm. Un arī atbalsta mehānismam jāmēģina aizklumpačot līdzi attīstībai. Es to neuztveru kā draudu. Jo katrai lietai, lai cik tā būtu sena, tradicionāla un kādreiz bijusi slavena (piemēram, opera), ir jāpierāda sava dzīvotspēja un nepieciešamība šeit un tagad. Bet, ja tā ir institūcija, kas guļ uz veciem, pēc naftalīna smaržojošiem lauriem, tad atvainojiet, - nauda jānovirza citur. Dzīvā cilvēka balss, mūzikas instruments un spontānā reakcija maģiskajā priekšnesuma brīdī ir neaizvietojama. Bet arī dīdžejs spēlē un spontāni reaģē.

Tev jau pašam rādās «elektriskie sapņi» - eksperimenti ar balsi un skaņu teātri.

Šobrīd strādājam pie projekta Cēsu mākslas festivālam. Kora grupa tajā vispār parādīsies tikai virtuālā veidā. Būs tikai mūsu ierakstīts materiāls, ar kuru spēlēsies dīdžejs. Cēsīs brīvā dabā izspēlēsim Kurbada pasaku Zanes Kreicbergas režijā ar Līgas Celmas un Kristapa Pētersona mūziku. Tas būs ceļojums, skaņu teātris. Klausītāji virzīsies zināmā maršrutā, un ar viņiem notiks brīnumu lietas. Sadarbībā ar dāņu režisori Kirstenu Delholmu, ar kuru kopā veidotais iestudējums Operācija - Orfejs pēdējos gados izrādīts uz trīsdesmit Eiropas skatuvēm, strādājam pie jauna projekta, kam mūziku rakstīs Santa Ratniece. Darbam, kam grūti definēt žanru, pirmizrāde būs 2011. gada rudenī. Man vienmēr bijusi sajūta, ka cilvēkos, kuri uz skatuves ver muti, lai dziedātu, jau kodolā ir arī kas ārpusmuzikāls. Jebkurš muzikāls priekšnesums vienmēr ir skatuvisks piedzīvojums. Dziedot cilvēks saka vārdus publikai. Tāpēc dziedātāja teatrālā priekšnesuma kvalitāte ir vislielākā. Nepastarpinātā saite ar klausītājiem darbojas intensīvāk. Varbūt tāpēc, ka tā ir cilvēka balss, kuras siltums mūs uzrunā? Varbūt tas ir teksts? Pat ja nesaproti valodu, enerģētika ir. Mēs visi bērnībā klausījāmies Bītlus un mums likās, ka saprotam. Kaut kas mani provocē pētīt, iedziļināties šajā fenomenā - kā to attīstīt un izmantot kā spēles elementu.

Kāpēc turies nomaļus Dziesmu svētku kustībai, virsdiriģenta misijai?

Pēc dabas esmu introverts, bet diriģentam jābūt sabiedrības dvēselei. Vienmēr esmu uzskatījis, ka virsdiriģenta postenis ir balva par darbu, ko diriģents iegulda dziedātāju ikdienas dzīvē. Mani interesē spilgta identitāte, jaunu izteiksmes līdzekļu meklēšana man nepieciešama kā gaiss. Atļaušos iemest pavisam mazu akmenīti, jautājot: vai tas vienmēr ir labi, ka visi latviešu kori dzied vienu un to pašu repertuāru? Turpretī zemēs, kur šī kustība nav tā organizēta, ir lielāka daudzkrāsainība, katram korim - sava seja. Viens dzied renesansi, cits mūsdienu mūziku. Bet, kad masveidība ir milzīga, tad dziedāšana šķiet ikdiena. Liela sabiedrības daļa uztver dziedāšanu kā dabisku procesu, kas nav nekas tāds ļoti īpašs. Starp citu, ārkārtīgi masveidīgā amatierkoru dziedāšanas tradīcija ir ne tikai Latvijā. Mums ir tāds priekšstats, ka esam ļoti dziedoša tauta. Domāju, ka citur Ziemeļeiropā procentuāli dzied vairāk cilvēku nekā Latvijā. Holandē, Dānijā, Zviedrijā. Upsalā vien ir gandrīz tikpat daudz koru, cik visā Latvijā, - tur dzīvo ap 200 tūkstoši cilvēku, bet ir gandrīz četrsimt koru! Ja skarbi skatās skaitļus, mums ir kur augt.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Merzļikins U-20 izlasei izmaksā pusdienas restorānā

Latvijas vārtsargs Elvis Merzļikins svētdien apmaksājis pusdienas restorānā Latvijas U-20 izlasei, kas pašlaik piedalās pasaules junioru čempionātā Kanādas galvaspilsētā Otavā, pirmdien LTV ra...








Hokejs 2019

Vairāk Hokejs 2019


Positivus

Vairāk Positivus














Melu tvertne

Vairāk Melu tvertne


Vēlēšanas2018

Vairāk Vēlēšanas2018






Hokejs2018

Vairāk Hokejs2018






Phjončhana 2018

Vairāk Phjončhana 2018


Publikāciju iegāde

Vairāk Publikāciju iegāde










Jaunumi

Vairāk Jaunumi


Dabas Diena

Vairāk Dabas Diena




Citi

Vairāk Citi


Latvijā

Vairāk Latvijā


Dienas Sēne

Vairāk Dienas Sēne


Pasaulē

Vairāk Pasaulē



Velo Diena

Vairāk Velo Diena



Dienas Starts

Vairāk Dienas Starts


Viedokļi

Vairāk Viedokļi


Sports

Vairāk Sports


Skolas Diena

Vairāk Skolas Diena



Valodas Policija

Vairāk Valodas Policija



Citi

Vairāk Citi



SestDiena

Vairāk SestDiena


KDi

Vairāk KDi





Sporta Avīze

Vairāk Sporta Avīze


Dienas Gada Balva kultūrā

Vairāk Dienas Gada Balva kultūrā



Uzņēmēja Diena

Vairāk Uzņēmēja Diena





Iedvesmas Diena

Vairāk Iedvesmas Diena







Latvijas Lepnums

Vairāk Latvijas Lepnums


Dzīvesstils

Vairāk Dzīvesstils







Šodien Laikrakstā

Vairāk Šodien Laikrakstā



Vide un tūrisms

Vairāk Vide un tūrisms




Izklaide

Vairāk Izklaide







Kas notiek?

Vairāk Kas notiek?